Latviskās dievestības jautājumi. Tēmas ieskicējums.
Šo rakstu ar ilustrācijām varat lasīt šeit-
https://latviesumitologija1.blogspot.com/p/latviskas-dievestibas-jautajumi-temas.html
Mēs zinām, ka t.s. latviešu mitoloģijā ir tādi tēli kā Dievs, Māra, Laima, Jānis un vēl, un vēl... Un mēs tad sakām: tie ir mūsējie. Taisnība- veidojas oriģinālas kompānijas, oriģinālas situācijas un sižeti. Tikai, veidojot šos vietējos sižetus, nereti nepelnīti piemirstam, ka šo tēlu vārdi nav nemaz tikai latviski vien, bet bijuši pazīstami arī citu indoeiropiešu saimēs un arī kādos sižetos, kādās kompānijās, ar kādiem noteiktiem uzdevumiem. Bet, ja jau vārds tā nu ceļojis, tad varēja taču ceļot arī visa saime ar saimes hierarhiju, ritiem, iedzīvi. Nu, piemēram, rets kurš apšauba, ka vārds „dievs” senākajā formā atrodams Indijā, rigvēdu tekstos kā „Dyaus”.
Ja reiz tā, tad varbūt der padomāt par to, ka šī Dyausa pāriniece bija Prithive- Zemes māte, bet Dyaus bija kā debesu tēvs. Lietus līšana it kā simbolizēja dzimumaktu starp abiem, kā rezultātā rodas dzīvība. Var atcerēties, ka, piemēram, salikums „dyavā-prthivi” apzīmē „debesis-zeme” savienību, bet vārda līmenī vairāk asociējas ar latvisko „dieva pirti”. Bet tā pat der atcerēties, ka Dyaus dzīvoja ugunskapu vidē, kur vārds „nāve” nemaz tā negribēja saradoties ar uguni, jo vēlāk radīja „navigācijas” terminu. Jā, piemēram, latīņu valodā vārds „nāvis” tulkojas kā vārds „kuģis”, „laiva”, bet, savukārt vārds ‘mare’ apzīmē jūru. Varētu pieminēt arī šādu piemēru, ja jau reiz pieskārāmies ūdenim: senaugšvācu „wella”- ‘vilnis’, „mari”- ‘jūra’- vai te būtu pāris Vells un Māra? (Varbūt veļi, veļu upe un Māra?). Un vēl, atceramies Mozus biogrāfijā minēto faktu par ielikšanu grozā un ielaišanu upē, vai te neiederas mūsu vārda „nāve” radniecība ar „navigāciju”? Jā, šo bērnībsdienu likstu savās biogrāfijās piemin arī Akādas ķēniņš Sargons un Persu valdnieks Kīrs, kā arī Mezopotāmiešu veģetācijas dievs Tammuzs (šumēru- Dumuzī). Tātad, tas arī šajā līmenī nav kāds lokāls semītu, bet arīdzan indoeiropiešu fakts.
Katram cilvēkam viņa dzīvē ir dots viens pamatuzdevums- maksimāli realizēt to labo, kas viņā ir. Pārlapojot latviešu folkloru materiālus nešķiet, ka tas reiz bijis kāds īpašs zinātnisks atklājums. Romiskās kultūras fonā mēs atklājam gan to tikai tagad. Kā tad ir?- Mēs dziedam: „Aiju aijaijā..”, sirsnīgi un vienkārši, un pat nemaz nezinot, ka kopīgajā indoeiropiešu valodā vārds ‘aiu’ tulkojas kā „dzīvības spēks”, „mūžība”.- Un tā nu mēs dodam bērnam vienkārši un mājīgi šī augstās lietas. Dodam, kādā ierastā meldiņā, arīdzan nezinādami, ka tajā pat indoeiropiešu kopvalodā vārds ‘meld’- tulkojas kā „lūgties”, „lūgšana”. Bet dienā uzsākam čakli strādāt, arī nezinādami, ka indoeiropiešu vārds ‘sak’ reiz nozīmējis „svēts”, „svētīts”, „kults”, hetiem vārds „šaklai” (-čakls?) nozīmējis „kults”, „rituāls”, „svētas ieražas”, bet senindiešu vārds ‘srad-dhā’- „uzticību” ‘srad-dadhāti’- „uzticas”. Jā, arī zemniekam pazīstamais aršanas vārds indoeiropiešu ‘aru’ formā nozīmēja „lūgties”, „lūgšanu”. Tā un tik viegli un vienkārši- dziedu ne dziedu, bet lūdzos, strādāju ne strādāju, bet lūdzos. Un mūsu kults izrādās- čakls darbs. Darba tikums? Jā, indoeiropiešiem taču vārds „teik”- nozīmēja „likums”, „priekšraksts”, „norādījums”. Tā nu aizrit mūsu dzīve, aizrit,.. jā šis mūsu ritums, rits... bet seno irāņu Mitra arī reiz izdeva universālo kosmisko likumu, kuru tā ari sauca- ‘rits’. Mitra gan ir tāds svešāds mums dievs, kuru gan pazina arīdzan Romas impērijā pat Kristus laikā, dievs, kurš slēdz līgumus un vieno cilvēkus. Bet latīņiem mūsu „līguma” vārds skan „līgo”- „savienoju”- vai svešādi? Un te nu svešādi skanētu arī „līgava” un „līgavainis” un „līgošana” arīdzan.
„Senrakstu un dažādu vēsturisku dokumentu ziņas par senlatviešu reliģiju ir stipri trūcīgas,” rakstīja L.Adamovičs savā „Senlatviešu reliģijā”. Jā, divdesmitā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados tika ļoti pilnīgi un arī intensīvi izzināti vēstures dokumenti, kas attiecas uz reliģiskām lietām un it īpaši uz tām reliģiskajām lietām, kas kaut vai kādi saistijās ar latvisko reliģiju, ar senlatvisko reliģiju.
Tik intensīvi un tik rūpīgi, ka arī pat vēl šodien varam droši balstīties uz šī laika pētnieku darbiem, varbūt vienīgi vērtējot viņu interpretācijas un viņu „vēstures dokumentu pārbaudes” atbilstoši mūsdienu laikmeta aktualitātēm. Strīdi par pareizu to vai arī citu vārdu izlasīšanu ir jau ļoti seni un tā pat arī strīdi par to vai arī citu dokumentu pareizu sapratni ir tik pat seni. Kāds laiks, tā tiek skaidroti pilnīgi pa jaunam tādas un šitādas vēsturiskas ziņas. Vienādi tās lasīja un skaidroja Ernests Brastiņš, citādi L.Adamovičs vai K.Straubergs, vienādi to lasa vēl šodien dievturības turpinātaji, citādi dievturības opozicionāri. Bet dokumenti paliek tādi kādi tie ir- mēmi, pakļaujoties mūsu laikmetīgajām vai profesionālajām kaprīzēm.
Šajās „vēsturisko dokumentu pārbaudēs” ļoti labi atklājas gan tas, ko mēs vēl šodien saprotam par latviskumu, gan tas, ko tik pat labi varam saukt par internacionālismu vai kosmopolītismu. Kad pāršķirstam vēl un vēlreiz senās liecības un pārlasām interpretācijas grūti reizēm saprast kamdēļ tik grūti sameklēt kādu nebūt saistību starp senajo dokumentu liecībām un to, par ko tagad runājam kā par senlatvisko. Dokumenti liecina par vienu, bet sakām- bija ne tā un vispār viss liecina par pretējo. Mums laikam nav autoritāras mentalitātes un nav arī cieņas pret dokumentālo. Varbūt arī tieši tamdēļ tik vēlu esam sākuši arī pašu reliģisko tekstu pierakstu. Bet runāsim līdzībās un tamdēļ paskatīsimies uz 20.-30.gados atklātajiem dokumentiem.
Lūk ieskats L.Adamoviča „Senaltviešu reliģijā,” kura saucas „Senlatviešu reliģijas vēstures avoti” (1) un kas arī vēl šodien ir viens no vispilnīgākajiem materialiem tamlīdzīgā tematikā:
„No 12. un 13.gadsimta dokumentiem un hronikām iegūstam sīkas sporādiskas ziņas, kas aprobežojas gandrīz tikai ar konstatējumu, ka senlatvieši toreiz ticējuši un kalpojuši dažādiem dabas spēkiem un parādībām, uzskatījuši savu dzīvi par atkarīgu no dievību varas un rūpējušies par mirušo apbedīšanu.
Pilnīgākas un noteiktākas ziņas atrodamas 15. un 16.gadsimta senrakstos, bet tās tikai pa daļai tieši attiecināmas uz senlatviešiem. Toreizējās literārās autoritātes lielāko tiesu nenorobežoja stingri latviešus, leišus, prūšus un pat viņu tuvākos austrumu kaimiņus citus no cita, un tā jau 16.gs. sākās kļūmīga reliģiju mistrošanas prakse- pārnest uz senlatviešiem arī tādas reliģijas dzīves parādības, kas viņos pašos nebija nemaz novērotas, bet tikai kaimiņos zināmas. Visvērtīgākie liecinieki ir jezuītu gadskārtējie ziņojumi par Rīgas kolēģijas darbību, īpaši Pētera J.Stribinga (Stribingius) ziņojums par misijas ceļojumu Rēzeknes un Ludzas apriņķī 1606.gadā un tad Kurzemes superintendanta P.Einhorna „Wiederlegung der Abgotterey etc.”, 1627., un „Historia Lettica das ist Beschreibung der Lettischen Netion etc.”, 1649.g. Interesantas liecības ir atrodamas arī 17. un 18.gs.baznīcas vizitāciju protokolos un baznīcu hronikās.
Ļoti plašs senrakstu ziņu sakopojums atrodams V.Manharta (W.Manhardt) grāmatā „Letto-Preussiche Gotterlehre” (Latv.literāriskās biedrības magazīna, XXI), 1936., 674.lappusēs. Daļu no tām, proti, 16. un 17.gs. sākuma senrakstu tulkojumus, sniedz A.Spekke savā grāmatā „Latvieši un Livonija 16.gs.”, 1935.g. nodaļā „Dažas liecības par latviešu ticējumiem un kultiem”, pa daļai jau izmantodams Manhartu. Manharta dati izmantoti arī K.Strauberga rakstā par „Latviešu mitoloģiju” (Latv.konv.vārdn. XI sēj.)
Viss senrakstu materiāls rūpīgi jāsijā un jāpārbauda, iekams to var iestrādāt senlatviešu reliģijas celtnē. Jāpatur arī acīs, ka laikā no 13. līdz 16.gs. un vēl 18.gs. daudz kas var būt tālāk attīstījies un pieņēmis citu veidu, nekā tas bijis 13.gs. Pret kaimiņu tautu mitoloģiju un kultu aprakstiem jābūt ļoti uzmanīgam un atturīgam; tos var izlietot radniecīgu senlatviešu reliģijas parādību izskaidrošanai, bet nedrīkst pārnest neko uz latviešu pagātni, ja nav nemaz tiešu empīrisku pieturas punktu.
Otrs, plašāks un pilnīgāks senlatviešu reliģijas vēstures avots ir latviešu folklora, īpaši tautas dziesmas un ticējumi. Bet šo ziņu izmantošana un apstrādāšana nav viegla. Trūkst jebkādu tiešu hronoloģisku pieturas punktu. Viss vielas vairums, ar pavisam niecīgiem izņēmumiem uzrakstīts 19., 20.gs., tātad atradies gadu simtus kristiānisma ietekmē. Ar lielu drošību var teikt, ka latviešu folklorā neizpaužas vairs senlatviešu reliģija tīrā veidā, bet sajaukumā un mistrojumā ar vulgāriem kristiānisma elementiem, g.k. aizguvumiem no Romas katolisma.
Šo veidojumu var raksturot īsumā kā Dieviņa un Mīļās Māras reliģiju ar pagāniskas kristīgās reliģijas praksi. Arī pašu latviešu ticējumi par sevi pagājušos gadsimtos attīstījušies un mainījušies.
Lai rastu vielu senlatviešu reliģijai šī raksta nospraustajā šaurākajā nozīmē, rūpīgi jāatšķir jeb jānoloba kristīgo gadsimtu pārveidojumi un papildinājumi. Pāri palikušais materiāls nevien jāsakārto lietiskās grupās, bet arī jāsadala pa laikmetiskiem slāņiem, nešķirojot pirmatnīgo no vēlākajiem attīstības posmiem.
Tomēr pašlaik pieliksim punktu šim ievadam un pārējo problēmu apjomu mēģināšu iezīmēt jau risinot konkrētus jautājumus. Nu, piemēram, apskatīsim mūsu mitoloģijas galveno personāžu etimoloģiju. Sāksim ar populārāko vārdu- Dievs. Kāda ir šī tēla un šī vārda izcelsme mūsu kultūrā?- ..bet par to jau nākamajā rakstā.
Topic: Latviskās dievestības jautājumi. Tēmas ieskicējums.
No comments found.