Tuksneša ainavas iespaids uz cilvēka vērtību sistēmu
Liktos mazsaprotami kamdēļ laikā, kad neapdzīvotas zemes vēl bija pietiekoši daudz, cilvēki apzināti izvēlētos par savu dzīves vietu tuksnesi vai tam kaut ko stipri pietuvinātu, lai pēc tam vaiga sviedros pūlētos cīņā ar problēmām ko šī dzīves vieta sagādā.
Vai tamdēļ būtu jāsaka, ka tuksnesis izvēlējās šos cilvēkus?
Smiltis.
Karstums.
Dedzinoša saule.
Trūkst veldzēšanās vietu, spirgtuma.
Nogurdinošas dienas, bet brīnumainas naktis ar milzīgo,
zvaigžņu pārpilno debesu skaistumu.
Naktis ir skaistākas par dienām. Tās atslogo, atpūtina un dod pozitīvu enerģiju gan fiziski, gan emocionāli.
Tās daba mums liekas nežēlīgi taupīga vai pat skopa. Trūkst dabas skaistuma.
Mums tā liekas.
Tātad vēlreiz-
- mēs varētu teikt, ka šo tuksnesi radīja paši cilvēki, bet
- mēs varētu teikt, ka tuksnesim bija sava misija cilvēku veidošanā. Apskatīsim abus šos variantus. -
Ērtības labad mēs varētu aizstāt tuksneša vārdu ar kādu filozofisku kategoriju. Teiksim, ka tuksnesis ir kaut kas negatīvs. Tādējādi varētu atzīt, ka tā ir vieta, kas kāpina cilvēkos interesi par kaut ko pozitīvu . Viss rodas no negatīvā, ja skatāmies no cilvēciska viedokļa- no tumsas rodas gaisma, sāpēs rodas bērni, slimības kāpina ilgas par veselību, no haosa rodas kārtība, no nebūtības- būtība.Tādējādi tai vajadzēja būt tādai kā potenciālu radību zonai. Vai tas te notiek? Ko dara ar cilvēku šī vide?
Mēs nevaram apgalvot, ka te pietrūkst skaistuma. Tā šķiet tikai mums. Būtu precīzāk, ja mēs teiktu, ka tās skaistums ir grūtāk pieejams. Tā iegūšana vai ieraudzīšana prasa noteiktu darbu. Un te arī sākās problēmas. Lūk, kas par lietu.-Mums piemēram daba ir tik pietiekoši pilna ar skaistumu, ka patiesībā neprasa lieku piepūli, lai to iegūtu (lai gan arī tas, protams, ir visai relatīvi). Mēs to varam iegūt nemaz necenšoties sevišķi attīstīt savu redzēt spēju. Savādāk ir tuksnešu cilvēkam vai cilvēkam, kurš dzīvo apstākļos, kur daba ir skopa un tukša. Lai iegūtu ''skaistu bildi" vietā, kur mums tas šķiet gandrīz neiespējami, šīs vietas cilvēkam ir īpaši jāattīsta sava redzēt spēja. Ir jāiegulda noteikts darbs, lai ieraudzītu, šķietami , neiespējamo. Un tas, protams, arī tiek darīts. Un cilvēks iegūst redzi ar kuru var redzēt to, ko nespēj ieraudzīt atnācējs no vieglāka skaistuma vides. Viņš ir ieguvis instrumentu ar kuru var redzēt neredzamo.
Mums, piemēram, te nav nekādas nepieciešamības īpaši trenēt savu redzēšanas (vai ieraudzīšanas) aparātu un tādējādi to netrenējot mēs taktiski to degradējam. Atcerēsimies tos praviešus un priesterus, kas devās uz kādu laiku dzīvot tuksnesī, lai it kā sevi pārbaudītu. Taču faktiski šī vide šiem cilvēkiem lika attīstīt to, par ko stāsta ne tikai Jaunās Derības teksti- spēju ne tikai redzēt, bet arī ieraudzīt.
Un tagad, iedomājaties, ja cilvēks, ar tamlīdzīgi trenētu ieraudzīt spēju nonāk vietā, kur tā pat ir pietiekoši daudz skaistā. Viņš arī te redzēs vairāk. Bet citam viņa ieraudzītais šķitīs tikai vīzijas vai murgi, vai halucinācijas. Faktiski tas ir noticis ar tālo austrumu cilvēkiem tajās reliģiskajās skolās, kur šī redzes attīstības metodika ir attīstīta.
Tuksnesis ir arī tā vieta, kur dzimst cerības, kuras fiziski nevar piepildīties. Tā ir vieta, kur var augt garīgais, bet ne fiziskais. Un, ja esi izvēlējies tuksnesi, tad tev ir jāsamierinās ar šo domu. Vai jānomaina dzīves vieta.
Te fiziskais tev dos smagus pārbaudījumus un sagādās ciešanas. Bet ļaus tev sapņot par skaisto. Augs tavas ilgas pēc tā, kas var augt. Tās kļūs arvien lielākas un ja tās nepiepildīsi, šo ilgu tuksneša saule tavi sadedzinās. Tava fiziskā būtne sadegs, lai atbrīvotu garīgo. Tu varēsi dot, bet nevarēsi saņemt, jo tevis vairs nebūs. Tu vairosi citos prieku un gaismu, bet tu nevarēsi to saņemt, jo tevis nebūs. Tu būsi kā tuksneša saule, kas var dot daudz gaismas, daudz siltuma, bet kura neko nevar saņemt no tiem, kam devusi. Un, kad gribi savienoties ar dabu, tev ir jāsaprot- ja esi sinhronizējies ar tuksnesi, arī uz tevi attieksies šie noteikumi. Vairums cilvēkiem dzīve arī sākas tuksnesī.
Tur mēs sapņojam, tur mēs ceram, tur mēs ilgojamies, tur mēs mīlam to, kas varētu būt, tur mēs ceram, ka izaugs. Bet tur paliekot par ilgu, mēs sākam pierast pie tuksneša fiziskajiem noteikumiem. Mēs sākam tos vispārināt un arī fetišizēt tuksneša kārtību. Jā, lai izdzīvotu tuksneša apstākļos, ir jāpieņem tā stingrie noteikumi. Mēs arī pierodam un turpmāk uzskatām, ka nekur un nekad nevarēsim izdzīvot, ja neievērosim šos noteikumus. Bet tie ir tuksneša noteikumi. Un savos sirds dziļumos mēs saprotam, ka tie ir skarbi un mēs negribam vai nespējam tos iemīlēt. Bet mums ir kārdinājums to darīt. Jo sakām taču, ka kārtība,- tas ir kaut kas labs un man derīgs. Tas ir kārdinājums savienoties ar to, ko nemīlam. Kārdinājums savienoties ar to, kas ir pretrunā ar tevi un tavu mīlestību.
Par to ir teikts arī tuksneša pieredzes Mozus grāmatās- Vecajā Derībā. Atcerieties vai pārlasiet šo pieredzi šādām acīm.
Bet arī tur zeme sapņo. Sapņo caur mums un patiesībā tai mēs pietrūkstam. Un, ja manī sakāpināsies līdzjūtība pret to, te es arī palikšu. Un vienīgais ar ko sevi varēšu mierināt, ir tas, ka savu dzīvi būšu veltījis zemei, kurai esmu vajadzīgs. Fiziskajai realitātei. Tur radīsies lietas, radīsies mantas, tur radīsies mājas un ģimenes eksistenciālais komforts, tur būs reālas dzīves ritualizēta kārtība, bet nepiepildīsies mūsu dziļākas ilgas. Bet, tā kā tas nepiepildīsies ilgstoši, tās atmirs. Atmirs gluži tā kā mūsos atmirst spēja reāli izbaudīt ideālu draudzību, patiesu mīlestību, paļāvību. Paliks tikai kārtība. Mierīga, noformulēta, definēta kārtība. Izdzīvošanas kārtība. Tuksnesis. Tava pirmā dzīves vieta. Tava dzimtā vieta. Kāpēc ir svarīgi te runāt par tuksneša pieredzi?
Tīri vēsturiski skatoties, šī tuksneša kultūras pieredzei ir liels iespaids uz to. ko tagad saucam par rietumu kultūru. Tās imports Rietumeiropā notika gan ar kristīgās kultūras ienākšanu šajā teritorijā, gan arī caur Antīkās Grieķijas vai Rojnas kultūru, kuras ir tik daudz mācījušās no Ēģiptes.
Pārņemot Ēģiptes pieredzi vairāk vai mazāk atklātā veidā Rietumeiropa pārņēma arī tās pieķeršanos tuksnesim. Zemapziņas līmenī tas ieguva normālas vides statusu. Normāla vide-tas ir tuksnesis. Un, ja paskatāmies uz šodienas ekoloģiskajām problēmām, gribās tā arī teikt-esam realizējuši šo zemapziņā ieslēgto tuksneša programmu. Un esam to pārakcentējuši gan attiecībā pret to, ko saucam par dabu, gan arī attiecībā viens pret otru. Mēs esam gatavi ieslēgt sev tuvos cilvēkus izolētības tuksnesī teikdami-
"viņš pieder tikai man un nevienam to nebūs iekārot.".
To varētu nosaukt kā metaforu par mūsu ķermeni. Ķermeņa pielīdzināšanu tuksnesim. Tā ir vide, kura tev diktē savus noteikumus. Tas ir ķermenis, kurš tev nosaka, kad būs labs. kad slikts garastāvoklis, kad būs lielas vai mazas darbaspējas, kad būsi slims vai vesels. Tā ir vide, kurā cilvēks sapņo par nakts skaistumu un arī par nāvi kā atpestīšanu no grūtībām. Lieki te būtu atgādināt cik pilna ir senās Ēģiptes mācība ar domām par nāvi ar mācībām par nāvi. Par to, ka cilvēka ķermenis ir dvēseles kaps utt. Bet šis ķermenis jau ir arī šī vide. Tas, vienlaikus ir arī sapnis par to, lai atbrīvotos no šī ķermeņa noteikumiem. Ķermeņa nomiršana nav jāsaprot tik burtiski kā to saprotam šobrīd vistiešākā veidā. Tas nav pesimisms. Ķermeņa nomiršana, tas ir tas bridis, kad tu uzvari viņa prasības, kuras ved uz pilnīgu izzušanu. Tā ir tava gara uzvara pār miesu.
Bet tas nenotiks, ja fetišizēsi šo ķermeni vai tā uzstādītos noteikumus. Ir jāmaina vieta. Ir vajadzīgs cits dzīves skatījums, cita ainava.
Te mums būtu jāpāriet uz jaunu vietu. Taču pirms tam vēl par dažām tuksneša metamorfozēm vēsturē.
Jā, Senā Ēģipte ir tā vieta, kur tuksnesis pirmoreiz realizējās tik redzamā veidā. Te piepildījās tas, par ko cilvēks tik intensīvi domāja pirms tam.
- Bija taču sakāpinātas domas par garīgo, bija runas par to ka skaistākais notiks pēc fiziskās dzīves. Tu domā, bet domas rīkojas. Tā arī notika-
- domas par to, ka fiziskajā pasaulē neko skaistu nav jēgas gaidīt, to arī piepildīja. Un Ēģipte tikai pamazām pārvērtās par tuksnesi. Vienlaikus ar to ieslēdzās pretējā programma-
- atņemot dabas skaistumu, cilvēkam lika pārdomāt vai viņa domas ir bijušas pareizas, liekot viņam aizvien intensīvāk par to domāt, un aizvien intensīvāk strādāt dabas saglābšanas virzienā. Šis impulss iespaidoja grieķus, kuri augsti vērtēja Ēģiptes pieredzi. Tikai ar vienu piebildi- arī paši Ēģiptieši runāja par vienību. Slavenais Hermess Tots rakstīja-
"līdzīgi tam, kas notiek augšā, notiek arī apakšā".
Bet vai viņi paši tam ticēja? Runāja gan, bet vai ticēja? Vai saprata ka viņu pašu domas piepildīsies un tās nogalinās dzīvību, radot tuksnesi? Vai to varētu saukt par naidu pret ķermeni? Bet kā lai to mīl, ja neko iemīlamu savām acīm neredzi? Šī attieksme atklāja faktu, ka realitāte zaudējusi veselumu un katra no pusēm ir pasludinājusi "neatkarību". Turpmāk dzīvos atsevišķi tas kas ir augšā un tas, kas ir apakšā, atsevišķi fiziskais, atsevišķi sapnis, atsevišķi cilvēks un atsevišķi viss pārējais, arī daba.Tas ir dalīšanās sākums. Precedents. Pirmā iestrāde praksei, ka katra atsevišķā daļa var dzīvot kā veselums. Uzmanība aizslīd no vienošanās procesa uz detaļām., kuru katru pārvaldīs savs neatkarīgais vadonis. Citiem vārdiem sakot- ja iepriekš nāve bija dabiska dzīves daļa un uztverama kā izelpa, kas seko ieelpai, un nevar pārtikt tikai no ieelpas, lai cik vērtīga tā arī mums neliktos, kā nevar pārakcentēt izelpu. -Līdzība-
gan pārakcentējot labo, gan pārakcentējot slikto, rezultāts būs tāds kā mēģinot dzīvot tikai ar ieelpošanu vai izelpošanu.
Bet nāve kļuva par kaut ko atsevišķu, par kaut ko, kurp var aizceļot un dzīve ir laiks, kad jāgatavojas šim ceļojumam. Ceļojumam uz kaut ko nezināmu. Bet nezināmais rada nemieru un kāpina stresu. Atšķelšanās rezultāts ir nemiers un stress.Tas ir līdzīgi kā tagad, kad sakām, ka brauksim kaut kur pie dabas, kad runājam par manu vai tavu dabu. Allaž mēs akcentējam to, ka tā ir kaut kur blakus uz kuriem var aizbraukt, pie kā var aiziet, ko var atklāt vai uzzināt. Tā mums šķiet kaut kas blakus, kas dzīvo pēc saviem iekšējiem noteikumiem, pēc savas kārtības. Mums ir savējie. Esam aizmirsuši to, kas ir par vidu. Mīlestību. Vēlāko grieķu ciltīm bija vēl arī cita programma, kura bija mantota iepriekšējā dzīves vietā. Tā bija programma, kura atgādināja par cilvēka vienību ar dabu. Citiem vārdiem sakot.- tā runāja par gara vienību ar fizisko. Par tādu vienību, par kuru pieminēju rakstot par vissenāko cilvēku vispār. Domai seko rīcība. Šķiet elementāra patiesība. Vienīgā kļūda, ko radīja jaunie apstākļi bija atziņā, ka šī doma rada tikai manu rīcību. Tā bija novitāte. Kļūda? Doma rada rīcību tiklab tevī. Tava doma rada arī tavu rīcību. Pārvietojas akcenti no vārda "tavu" uz vārdiņu "arī". Tik vien. Bet ar to izmainās arī visa pasaules aina.
Cilvēkam ir svarīga šī tuksneša pieredze. Taču tuksnesis var būt tikai pieredzes iegūšanas vieta, vieta no kuras ir jāaizceļo. Varbūt arī par to liecina Vecās Derības stāsts par iziešanu no tuksneša?
Līdzību par tuksnesi var saskatīt arī piemēram romānikas laika baznīcu arhitektūrā. arī tās ir tukšas kā tuksnesis. Bet tur rodas skaistas domas. Tas ir tuksnesis, kur cilvēkam, viņa radītspēja ir jāattīsta garīgā virzienā, tā ir vieta, kur rodas domas, kurām būs jāpiepildās un kuras piepildīsies pēc tam. Ārpus baznīcas sienām taču ir reālā dzīve, ir fiziskā realitāte, ir daba.
Un sēkliņa, kuru esi ieguvis ir jāiestāda tur, kur tā var augt. Tas galu galā ir tavs pienākums, tava atbildība pret tev uzticēto potenciālo dzīvību.
Topic: Tuksneša ainavas iespaids uz cilvēka vērtību sistēmu
No comments found.