Orfejs.Orfeja mistērijas
Dionīsa mistērijās varēja atrast tuvību teātrim, turpretī, Orfeja mistēriju galvenā interese bija mūzika.
Par Orfeja mistēriju sākotni ir visai pretrunīgi viedokļi. Ir domstarpības pat jautājumā, vai Orfejs bija reāla, vēsturiska persona, vai mītisks tēls. Pēdējā laikā arvien biežāk dzird runājam, ka Orfejs ir bijis vēsturiski reāla persona un dzīvojis laikā ap 1000. gadu (ne agrāk). Tie, kuri Orfeju atzīst par mītisku personu, attiecina viņa rašanās laiku aptuveni uz 6. gs. p. m. ē. Šī datumu pārbīdīšana ir ļoti izplatīta parādība, un ar to vēl saskarsimies, kad runāsim par Zaratustras mācību. Orfeja dzīves laika gadījumā līdzīgi kā arī ar Dionīsu, šķiet, nebūtu daudz pārspīlēti, ja teiktu, ka taisnība ir abiem-gan tiem, kuri šo tēlu dzīves laiku attiecina tālāk par 1000. gadu p. m. ē., gan tiem, kuri to saskata ap 6.-5. gs. p. m. ē. Tas tāpēc, ka abos šajos datumos radās cits tēls-senākajā laikā- kā mistēriju centrs, vēlākos laikos- kā literārs tēls. Divas dažādas leģendas. Abas nu ir sajukušas kopā un traucē saprast, kurš ir kurš. Mēs šoreiz paliksim pie pirmā gadījuma un piekritīsim, ka Orfejs bija vēsturiski reāla persona, pat neraugoties uz to, ka viņa reālo esamību apšaubīja jau grieķu klasikas laikā.
Pēc mūsdienās zināmajām leģendām, Orfejs ir ieguvis savam laikam ļoti labu izglītību- Ēģiptē, būdams iesvētīts Izīdas mistērijās, vēlāk- apguvis haldiešu astroloģiju un strādājis par ārstu, visbeidzot bijis Kabīrijas mistēriju iniciētais, kur arī atrada savu jauno aicinājumu- mūziku. Pamanāma kāda šim laikam visai būtisku parādība- mūzika, astronomija (toreiz-astroloģija) un medicīna tika pielīdzinātas medicīnas nozarēm. Šo attieksmi vēlāk savā praksē izmantos, piemēram, Pitagors un Platons, kuri bija pazīstami ar Orfeja mācību, pēc dažām versijām- pat paši ir bijuši iesvētīti Orfeja mistērijās. Taču par to vēl būs runa vēlāk.
Atzīstot, ka Orfeja darba turpinātājs ir bijis arī Homērs, tiek uzskatīts, ka tieši Orfejs ir bijis grieķu mitoloģijas, reliģiju un kultu pamatlicējs.
Orfeja mistēriju literārais sižets būtībā ir tikpat lakonisks kā Dionīsa mistēriju sižets. Vienīgi varētu te piebilst, ka tas ir bijis daudz populārāks vēlākos laikos. arī Latvijā ir uzvestas izrādes ar šo sižetu.
Sižetā runa ir par divām galvenam personām- Orfeju un Eiridīki -sava laika Romeo un Džuljetu. Mistērijās tiek runāts par to, ka sākumā dzīvojis romantisks iemīlējušos pārītis- Orfejs un Eiridīke. Sižets sarežģās, kad Eiridīke sastopas ar laupītāju bariņu, kuri grib Eiridīki pavest. Lai izglābtos no negoda, Eiridīke glābjas un nejauši uzskrien indīgām čūskām, kuras viņu sakož, un Eiridīke nonāk pazemē, mirušo valstībā pie Aīda un Proserpines (Romā- Plutons un Persefone). Orfejs šo zaudējumu ļoti pārdzīvo, un viņš nolemj doties uz pazemes valstību. Nonācis pazemes valstībā, ar savas mūzikas skaņām viņš spēj savaldzināt Aīdu un Proserpinu, un viņi ir ar mieru izlaist virszemē. Taču tiek izteikts viens noteikums- Orfejam ir jāiet pa priekšu Eiridīkei, un Orfejs nedrīkst ne reizi atskatīties, lai pārliecinātos vai Eiridīke viņam seko vai nē. Taču atceļā Orfejs neiztur šo it kā vieglo pārbaudījumu un atskatījies pazaudē Eiridīki uz visiem laikiem. Atgriezies virszemē, viņš ar laiku kļūst par vadošu cilvēku, taču kļūst despotiskāks un nesavaldīgāks. Vienīgais, kas viņu ārstē, ir mūzika. Dievi šajā laikā sāk uztraukties par savu varenību, jo dažiem šķiet, ka Orfejs ar savu mūziku var iegūt lielāku varu, nekā tā pieder dieviem. Tiek nolemts saspert Orfeju ar zibeni. Tā tiek izdarīts. Bet pēc viņa nāves dievi paņem Orfeja liru un pārvērš to par zvaigznāju, savukārt Orfeja galvu novieto uz kādas klints, kur tā nostāv ilgu laiku.
Pēc cita stāsta, Orfeju saplosīja gabalos sievietes, kuras klausījās viņa mūzikā un to izdarīja, kad mūzika beidza skanēt. Tāpēc nākamo reizi Orfejs vairs nav gribējis piedzimt no sievietes, un viņš piedzimis gulbja izskatā. Kāda ir pirmā un vienkāršākā zemteksta kārta.
1. Orfeju nereti salīdzina ar īsto vai patieso mācību, savukārt Eiridīke ir mīlestības simbols. Laupītāji līdzīgi kā Titāni Dionīsa mistērijās simbolizēja zemiskās cilvēka kaislības, kuras saplosa mīlestību.
2. Kamēr Orfeju vada mīlestība, viņš ir spējīgs pamodināt pat mirušos, taču arī viņš nenovērtēja savu kaislību nozīmi. Tās lika pamosties šaubām, un viņš pazaudēja.
Vēl varētu pieminēt faktu, ka neatskatīšanās sižets ir bijis populārs arī vēlākos laikos un ticis izmantots arī pasakās vai citā daiļliteratūrā. Šis pats sižets ir lasāms arī Vecajā derībā, kur runa ir par Sodomas un Gomoras katastrofu. arī tur bija runa par to, ka nedrīkst atskatīties, citādi pārvērtīsies par sālsstabu. Tā ir īpatnēja un visai mūsdienīga problēma. To var skatīt arī no medicīniskā aspekta- cilvēki, kuri grib atbrīvoties no saviem netikumiem, to visvieglāk var izdarīt tad, ja neatminēsies tos (neatskatīsies uz bijušo). Vēl kāds variants runā par to, ka iniciējoties mistērijās (turklāt ne tikai Orfeja), cilvēkam bija jāatsakās no savas iepriekšējās dzīves.
Viņam ir jānomirst iepriekšējai dzīvei, lai piedzimtu jaunajai. Bībeles tekstā to ilustrē Kristus misija krusta nāves laikā. Te ir runa par to, par ko strīdamies arī tagad,- vai cilvēkam ir tiesības radikāli mainīt savu dzīves stilu vai dzīves vērtības? Vai bijušais ateists, piemēram, var kļūt par teologu? Atbilde būtu- var. Tikai viņam ir publiski "jānomirst" vecajai dzīvei (tas nozīmē publisku iepriekšējās dzīves kļūdu atzīšanu un nosodīšanu). Jauno dzīvi sākot, tika pat doti jauni vārdi (arī pie šīs problēmas atgriezīsimies vēlāk).
Te ir runa arī par to, ka mācība ir nespēcīga, ja nepietiekami novērtē zemes kaislību nozīmi. Tā ir svarīga šā laika teoloģijas atziņa- priesteris nekad negūs panākumus, ja aizmirsīs, ka cilvēks ir radīts zemes darbam un nedrīkst novērst viņa uzmanību no viņa misijas pārlieku daudzās runās par debesīm, pretējā gadījumā tās beigsies ar nāvi.
3. Atsevišķi var pieminēt Orfeja liru. Dažos gadījumos tā tiek salīdzināta ar cilvēka ķermeni, un stīgas- ar nerviem. Tādējādi teiciens "spēlēt uz nerviem" ir Orfejiskas izcelsmes. Vienīgi Orfeja gadījumā tas ir pozitīvā nozīmē. Citos gadījumos cilvēka ķermeņa simbols ir pazemes valstība. Te saskatāma līdzība ar Ozīrisa leģendu Ēģiptē. Arī tur cilvēka ķermeņa simbols bija kaps (pareizāk - sarkofags; ēģiptiešu vai.- soros). Vēlāk šo ideju savos darbos izmantos arī Platons. Šo pazemi vēl salīdzina ar mātes klēpi, no kura var piedzimt nākamā dzīvība.
4. Orfeja mācībā ir daudz austrumnieciska, piemēram, pārdzimšana vai reinkarnācija. Orfeja mistēriju draudze uzskatīja, ka cilvēka dvēsele piedzīvo vairākas iemiesošanās. Katrā ziņā to varējāt pamanīt tajā sižeta daļā, kur runa bija par Orfeja pārdzimšanu gulbja izskatā. Bet šī epizode runā arī par to, ka cilvēka dvēsele ir spējīga pārdzimt ne tikai cilvēka ķermenī, bet acīmredzot jebkuras dzīvas būtnes ķermenī (piemēram, gulbī). Ko tas nozīmē? To, ka Orfeja mācības piekritējiem vajadzēja būt veģetāriešiem. Lai tas būtu iespējams, Orfeja mistēriju draudze .dibināja atsevišķas, no apkārtējās sabiedrības izolētas dzīves vietas, kuras var salīdzināt ar klosteriem. Orfeja piekritēji arī bija klostera formas dibinātāji, kuru no viņiem vēlāk pārņēma arī kristieši.
Pieminējām līdzības ar kristiešu kultūru, taču ir vēl kāda cita līdzība, kura gan attiektos uz citu laiku un vietu- uz antīko Romu pirmajos šīs ēras gadsimtos, taču tā ir pietiekami svarīga. Orfeja izskats tika izmantots kā Kristus prototips laikā, kad baznīca vēl nebija vienojusies par to, kāds īsti izskatījās Kristus. Sākotnēji Kristus tika attēlots līdzīgs Orfejam-sprogainiem, gaišiem matiem, ar liru rokās un parasti brīdī, kad Orfejs ar savas mūzikas skaņām pulcina ap sevi dzīvniekus.
Līdzība ar kristietismu ir saskatāma arī vēlāko laiku Orfeja sekotāju rīcībā un sludināšanas stilā. Orfeja piekritēji bija pazīstami kā fanātiski un ļoti kaismīgi sludinātāji. Taču viņu īpatnība bija tā, ka viņi nīda savu ķermeni, jo uzskatīja to par cietumu, taču vienlaikus, viņi nedrīkstēja izdarīt pašnāvību. Savu negatīvo attieksmi pret ķermeni viņi izrādīja šaustot savu ķermeni dažādām nežēlīgām metodēm. Te saskatāma līdzība ar 20. gadsimta sākuma cariskajā Krievijā bēdīgi slaveno sludinātāju Rasputinu, kurš nicināja pret ķermenisko, ļaujot tam nodoties ar visiem zemiskajiem netikumiem- dzeršanai, seksuālam izvirtībām, tādejādi it ka norādot, cik pretīgs var būt ķermenis, un cerot, ka tādējādi tas ātrāk nolietosies un dvēsele atkal būs brīva.
Orfeja galva uz klints bija kā simbols, kas atgādināja cilvēkiem šīs mācības patiesumu. Pārdzimšana gulbja izskatā nozīmēja- lai arī šī mācība reiz tiks iznīcināta, tā atdzims vēl skaistākā izskatā ne kā iepriekš.
Pirmo reizi tik liela vērība tika pievērsta mūzikai. Tai tika piešķirtas brīnumdarītājas spējas. Ar tās palīdzību Orfejs varēja pārvietot akmeņus, pulcināt ap sevi plēsīgus zvērus un pat atmodināt mirušos. Ne velti mūzikas vēsturē par šo posmu teikts, ka sākumā grieķu attieksme pret mūziku bija kā pret maģiju (lai gan maģija bija ļoti konkrēta reliģiska forma).
Vēsturiski tas saistījās ar Homēra laiku, un mitoloģijā vērojamas izmaiņas. Brutālā Hērakla vietā nāca jauns varonis- Ahillejs, kurš vairs nebija tikai spēcīgs, bet viņam jau piemita cilvēcīgi cēlas īpašības un skaistums. Te sākas tā attieksme pret sižetu, kura vēlāk ļoti izteikti atšķirs grieķus no romiešiem. Grieķiem bija svarīga kāda cēla vai vienkārši skaista ideja. Nav svarīgi, kā viņi to saprata, svarīgi ka šāds mērķis vispār bija. Romiešiem svarīgāka šķita reālā dzīves atainošana, pieļaujot arī brutalitāti vai pat pornogrāfiju. Grieķiem svarīgākais mērķis bija skaistums. Tieši šo īpatnību izmantos mākslas cilvēki vēlākos laikos, saucot to par klasiku.
Topic: Orfejs.Orfeja mistērijas
No comments found.