Mikēna un pēc tās..
Lai arī Mikēnas kultūras veidošanās sākās jau Krētas kultūras pastāvēšanas laikā, tomēr nebūs daudz pārspīlēts, ja teiksim, ka Mikēnas kultūra ir zināmā mērā Krētas kultūras turpinājums.
Tajā pat laikā Mikēnu kultūru varam uzskatīt par tiešo grieķu kultūras priekšteci. Tādējādi te būsim iezīmējuši tiltu starp senāko pasauli un antīko pasauli.
Grieķijas teritorijā mikēnieši ienāk ap 1900. gadu p.m.ē. ienesot te arhaisko grieķu valodu un arī rakstību (t.sauc. lineārā rakstība "B"). Savukārt nozuda no vēstures skatuves t.sauc. "tumšajos laikos" (ap 1050. g. p.m.ē.). Teritoriāli Krētas kultūra bija vairāk piesaistīta Krētas salai, Mikēnas kultūra - vairāk saistījās ar kontinentālo zemi. Tās centrs - Mikēnas (no kurienes arī šīs kultūras nosaukums), atradās Balkānu pussalas dienvidos. Pašus mikēnas kultūras veidotājus sauca par ahajiešiem.
Par mikēniešu attiecībām ar krētiešiem varam lasīt, piemēram mītos par Tēsēja cīņu ar Krētas Minotauru, kur tiek ilustrētas tādas kā mikēniešu brīvības cīņas. Mikēniešu leģendas, teikas un vēstures fakti bija iedvesmas avots arī Homēra darbiem, ko varētu uzskatīt pat par galveno senāko literatūru, kur varam kaut ko uzzināt par šiem laikiem.
Bagātie apbedījumi
Taču mūsu uzdevumos neietilpst pilnīga šīs kultūras vēstures restaurēšana. Mēs pievērsīsim uzmanību tikai tam, kas mūs var vairāk interesēt. Tamdēļ kopumā Mikēnas kultūru raksturojot, parasti uzmanību pievērš, tās ārkārtīgi bagātajiem apbedījumiem. Eiropas pusē grūti vēl būtu atrast citus tik bagātus apbedījumus kā tieši mikēniešu. Tās galvenā vērtība - zelta izstrādājumi. Tā vien liekas, ka senie ahajiešu cari ir gribējuši atstāt ļoti bagātu cilvēku iespaidu to cilvēku acīs, kuri kādreiz šīs kapenes ātrāks. Un tas viņiem ir arī izdevies. Pašas kapenes var salīdzināt gandrīz vai ar Ēģiptiešu vērienu apbedījuma praksē. Cik daudz krētieši bija veltījuši virszemes dzīvei, tik ēģiptieši un ahajieši - pazemei vai pēcnāves dzīvei.
Te atrodam zeltā kaltus traukus un arī mirušo zelta pēcnāves maskas -portretus. Tā ir viena no senākām vietām, kur varam tik droši runāt par mēģinājumiem iemūžināt valdnieka sejas vaibstus. Gan Divupē, gan arī Ēģiptē valdnieku attēli bija vairāk vispārināti un idealizēti atbilstoši sava laika modes prasībām. Te, savukārt, ir mēģinājums strādāt "no dabas". Pēcnāves masku izgatavošanas darbs bija laba prakse, lai vēlāk šajā teritorijā veidotos portretu māksla vispār.
Savā ziņā tas arī labi ilustrē jaunā laika klātbūtni - cilvēka pieaugošo interesi par atsevišķu personu. Par cilvēcisko personu. Personību laika sākums. Un, lūk, - arī šīs pirmās personas -
Es salīdzināju apbedījumu praksi ar ēģiptiešu ieradumiem. Un tomēr, attieksmes ziņā pret atsevišķu cilvēku ahajieši bija brīvāki no ēģiptiešu iespaida nekā krētieši. Atceraties kā krētiešu attēloto cilvēku sejiņas uz Knosās pils sienām līdzinājās ēģiptiešu kapeņu gleznojumiem! Te tā nav. Tā jau ir indoeiropiešu attieksme pret cilvēka personas lielumu.
Vēlreiz kopsavilkumam - ja varam teikt, ka semītu kultūrām un arī senajai ēģiptei, bija vairāk izteikta interese par Dievu vai dievībām, tad senās Ķīnas iedzīvotājiem bija vairāk izteikta interese par to, ko šodien saucam par garu pasauli, bet savukārt indoeiropiešiem vairāk ir izteikta interese par atsevišķu cilvēka personību. Un šī īpatnība ir saglabājusies līdz pat šodienai.
Paralēles Latvijas kultūras vēsturē-
Kas attiecas uz Latvijas kultūras paralēlēm, tad varam te pieminēt faktu, ka apmēram šajā pat laikā te arī parādās līdzīgs jaunums - dažādu akmeņu konstrukciju kapi. Un arī te šo modi noteica jaunatnākušie indoeiropieši. Pamanīsim te divas līdzības. -
• viena ar šodienām. - Vēl taču šodien mēs esam saglabājuši ieradumu uzbērt kapa kopiņu.
• otra ar mūsu teiksmām. - Atceraties te pasakas par to kā Velns radīja akmeņus un kalnus. Un pievērsiet uzmanību it kā paradoksālam faktam - Kalnus un akmeņus radījis Velns, bet Latvija ir pilna ar svēt-kalniem un kultakmeņiem.
Vai jums nešķiet savādi, ka svētvietas ir ierīkotas tieši uz (vai pie) Velna radītiem objektiem? Bet varbūt, ka šajos mītos ir runa nevis par dabīgajiem kalniem un akmeņiem, bet gan par šiem akmens konstrukciju kapu kalniem? Varbūt, ka tieši tie ir šie Velna radītie objekti? Tas, protams, var būt tikai minējums, taču tas izklausās pierastāk un arī dabiskāk.
Zelta daudzuma ziņā, no mūsu puses kultūrām, te varam pieminēt ja nu vienīgi mūsu senos un ilgos kaimiņus - irāņu ciltis - skitus. Taču par tiem vēl runāsim atsevišķi.
Latvijas kultūras kontekstā te pieminēsim tikai vienu atsevišķu parādību. Tā skar arī mūsu folklorā pamanāmu it kā pat paradoksālu tieksmi kaut ko labu salīdzināt ar zeltu. Kāpēc paradoksālu? Nu varbūt kaut tamdēļ, ka mūsu puses apbedījumos nemaz neatrodas tik daudz zelta lietu, lai teiktu, ka tas bija tik izplatīts dārgmetāls. Un tomēr paskatāties uz vienu pašu piemēru. Un lai to ilustrē dainu pantiņš, kurā ir izteikts kompliments ozolam sakot, ka tam ir "zīda saknes, zelta zari, sudrabiņa lapotnīte". Vai šis kompliments jums nešķiet mazliet jocīgs? Nu iedomājieties šādu bildi –ozols ar smagiem zelta zariem, sudraba lapām un šim smagumam - maigas zīda saknes! Tata ozols! Tādam pieskarsies un gar zemi būs! Vai nav ačgārni? Turklāt tā daiņo tauta, par kuru tiek teikts, ka ir īsta zemnieku tauta! Kas noticis? Un ko te cilvēki ir īsti gribējuši pateikt? Pie šī pantiņa atgriezīsimies vēlreiz citā grāmatā, kad runāsim par seno alķīmiju, taču šoreiz pievērsīsim uzmanību tam procesam, par kuru bija runa jau Divupes kultūras lietās. - Vārdiem ir nomainījies saturs. Un šajā pantiņā tas ir pamanāms pat loti uzskatāmi. Paskatīsimies -
1) Pamēģiniet atrast vārdiem 'zelts', 'zīds' un 'sudrabs' citas nozīmes! Pamaniet, ka vēl arī šodien taču sakām, ka 'zāle zeļ', sakām vai saka 'lai Latvija zeļ!' Vārds 'zelt' arī ir tā līdzība, kuru meklējam vārdam 'zelts'. Tikai pirmais ir lietots augšanas nozīmē, otrs - metāla nozīmē.
2) Pamēģiniet atrast līdzību vārdam 'zīds'. Mēs taču vēl šodien lietojam vārdu 'zīdīt'. - 'māte zīda savu bērnu'. Un tas nenozīmē, ka bērns ir no zīda vai māte ir no zīda. Tas ir darbības vārds. Tas arī ir šis meklētais vārdiņš.
3) Vārds 'sudrabs' ir līdzīgs vārdam 'drebēt' un šajā gadījumā, tas runā par robainību, kāda arī ir ozola lapām. Drebošajām lapām. Sudrabiņa lapām.
Un tagad vēlreiz atskatīsimies uz mūsu pantiņu, tikai aizstāsim pieminētos vārdus ar jaunatrastajām nozīmēm un teiksim, ka ozolam ir zeļoši zari ar robainām lapiņām un zemes mitrumu zīdošām saknēm. Vai nav dabiskāk? Šai zemnieku tautai?
Bet bagātajai Mikēnai bija ko sargāt. Un tas arī tika darīts. Sargāti tika gan mirušie, veidojot viņiem gandrīz vai cietokšņiem līdzīgās kapu būves, gan arī cietokšņus savas zemes dzīves sargāšanai. -
Visbeidzot vēl kāda mums svarīga parādība. - Mikēnas kultūras apbedījumos atrodas Baltijas dzintars. Arī Homērs savos darbos piemin dzintaru. No dzintara te ir darinātas krelles (- tādas, piemēram, ir bijušas leģendārajai Penelopei), noformētas istabas utt. Taisnības labad, gan piebildīsim, ka šis dzintars nav ievests tieši no Latvijas teritorijas, bet vairāk tas saistāms ar tagadējo Lietuvas teritoriju. Un tomēr tas ir Baltijas dzintars un nāk no baltu cilšu zemēm. Grieķijā to sauca šodien populārā vārdā par elektronu.
Baltiešiem tā bija izdevīga maiņprece. Sevišķi to izmantoja, lai iegūtu metāla ieročus un darbarīkus. Taču par šo tēmu vairāk būs runa mazliet vēlāk, kad runāsim par tā saucamo 'romiešu posmu' Latvijas vēsturē.
Troja un tās krišana.
Jā, ahajieši ir vainojami arī leģendārās Trojas krišanā. Troju mēs parasti atceramies pēc leģendas par Trojas zirgu. Katrā ziņā šī Trojas kara epizode ir kļuvusi par pašu populārāko. Trojas kara norisi ir aprakstījis ne mazāk leģendārais Homērs, gan labu laiku jau pēc šī kara beigām.
Troja atradās Mazāzijā un ahajiešu karš ar trojiešiem, faktiski ir saistīts ar ahajiešu vēlmi kolonizēt Mazāzijas teritorijas, lai gan mitoloģiskajos tekstos par tās iemeslu varam lasīt saistībā ar Parisa tiesu. Mēs vienojāmies, ka nenodarbosimies ar karu aprakstiem un nemēģināsim analizēt politiskos šī kara iemeslus un norisi. Tamdēļ šoreiz pievērsīsim uzmanību tikai atsevišķiem faktiem, kuri mums te var būt svarīgi. Svarīgi arī saistībā ar turpmākajiem notikumiem.
Pamēģināsim raksturot abas karojošās puses ar populārāko mitoloģisko personāžu palīdzību un teiksim tā - ja ahajiešu pusi varētu raksturot viņu un arī vēlāko grieķu populārā persona - Herakls, tad trojiešu puses līderis šajā laikā ir Apolons. Te arī parādās tās atšķirības, kas raksturo katru karojošo pusi. Herakls, neapšaubāmi, ir fiziskā spēka varenības simbols. Tāds sava laika Terminators. Viņš var būt brutāls, briesmīgs spēks. Pēc analoģijas ar latviešu Lāčplēsi, Herakls neizrāda nekādu intelekta smalkumu un šajā ziņā var būt atkarīgs no viņam simpātiskiem padomdevējiem. Viņš nav prāta, bet gan brutālas rīcības personāžs. Lai arī Heraklu nevar uzskatīt un viņš arī nebija dievība, tomēr sava rakstura dēļ viņš līdzinās Pērkondievam.
Savukārt Apolons ir neapšaubāmi vairāk saistīts ar augstāko pasauli - ar augstākajām dievībām, ar garīgumu un smalkumu. Tādējādi Trojas karš faktiski ir brutālās fiziskās varas uzvara pār garu un intelektu. Vienlaikus tas ir arī vēlāko grieķu kultūras pamatinterešu raksturotājs. Atcerēsimies taču mazliet vēlāk tapušo saukli - "veselā miesā, vesels gars," kurš apgrieza otrādi līdz tam pastāvošo gudrību - "veselam garam atbilst vesela miesa".
Šeit gribas atcerēties paralēli arī ar notikumiem tagadējās Latvijas teritorijā laikā nedaudz pirms Trojas kara, kad miermīlīgos somugrus uz ziemeļiem no viņu zemes aizdzina kareivīgie indoeiropiešu jaunienācēji ar kaujas cirvju kultūru. Vai nav līdzīgi? Tādējādi pievērsiet uzmanību tam, ka tā ir vispārēji raksturīga šī laika pazīme.
XXX
Izmaiņas Grieķijas teritorijas kultūrā sākās ap 1050. g. p.m.ē., kad, iespējams no ziemeļu puses te ienāk doriešu ciltis. Ir pieņemts teikt, ka dorieši bija mazāk kulturāli nekā ahajieši. No šķiriskā viedokļa tie atgriezuši vergturu sabiedrību pirmatnējās kopienas iekārtā. Taču šis temats, lai paliek vēstures priekšmeta ziņā. Mēs, savukārt, varam te vilkt paralēles ar neolīta laiku' un tik tiešām pamanīt vizuālajās mākslās līdzību ar neolīta laika stilizāciju. -
Jau no 10. gs. p.m.ē. šo stilu trauku noformējumā, šodienas speciālisti sauc par ģeometrisko stilu. Savu kulmināciju tas gan piedzīvoja nedaudz vēlāk - ap 8. gs. p.m.ē. Taču mēs te pievērsīsim uzmanību pašam faktam. - Tiek vienlaikus runāts par primitivizāciju un par to, ka ienāk matemātiskas formas. Tādējādi it kā netieši atzīstot to, ka matemātiskā konkrētība (kas tik raksturīga tā saucamajai "rietumu" domāšanai arī šodien) ir saucama arī par primitīvu domāšanu. Ne ļaunā nozīmē. Primitīvs ir radniecīgs konkrētajam, jo abus pielīdzina vārds - vienkāršs.
Te tagad jau varam sākt summēt tās pazīmes, kuras jau iepriekš pieminējam krētas un mikēnas kultūrās, neaizmirstot faktu, ka te tieši aizsāk veidoties vēlākā rietumeiropas kultūras forma. Atcerēsimies krētiešu it kā "liderīgo" attieksmi pret dzīvi, mikēniešu interesi par personību un tagad - matemātiskas domāšanas aizsākumu.
Protams, ka tas būtu pārspīlēti, ja teiktu, ka interese par matemātisku konkrētību parādās tikai tagad. Teiksim diplomātiskāk - šajā laikā pieaug interese par matemātisku izteiksmi. Tā pirmo reizi ir kļuvusi tik populāra.
Tātad novitāte te ir primitīva un matemātiska domāšana.
Homēra periods
Taču šo laiku mēdz saukt arī par Homēra periodu. Tas ir laiks, kad ir tapis populārais bestsellers "Iliāda" un, iespējams - arī "Odiseja". Un šodien jau mums nereti šķiet, ka šī laika cilvēkiem tā ir bijusi populārākā literatūra.
Nevar noliegt, ka literatūras vēsturei tie ir ļoti nozīmīgi darbi. "Iliāda" ir darbs, kura pamatā ir Trojas kara sižets, "Odiseja" ir leģendārā Odiseja ceļojumu apraksts. Šobrīd speciālisti neuzdrošinās galvot, ka abus šos darbus ir sacerējis tieši Homērs.
Pat vēl vairāk - paša Homēra darbs konkrēti pat nav nosakāms un pastāv domas, ka viņa darbus no mutvārdu pārstāstiem ir pierakstījuši jau citā literārā formā vēlāku laiku autori. Pievērsīsim te uzmanību tādam faktam, ka Homēra darbos parādās līdz šim it..kā mazizteikta vai neredzēta parādība izturēties pret dieviem kā pret līdzcilvēkiem. Tās vairs nav tās lielās, dižās un visvarošās dievības kādas varējām atrast gan senajā Ēģiptē, gan Divupē. Tie gandrīz ir līdzīgi pašiem cilvēkiem un atšķiras tikai ar to, ka dzīvo citā pasaulē. Dievi sāk pārvērsties par literāriem personāžiem. Un ar to faktiski arī aizsākās lielu problēmu laiks. Cilvēkam sāk pazust ticības "objekts". Vēl kāda īpatnība, kuru var saistīt ar nupat pieminēto ir fakts, ka grieķi sāk izmantot svešzemju dievības un arī svešzemju kulta rituālus. Taču, pārņemot šīs garīgās mācības, grieķi tos manāmi vienkāršoja. Varētu teikt, ka procesi grieķu kultūrā te ir salīdzināmi ar procesiem, kuri norisa brahmaņu laiku Indijā. Taču ir izlaists pirmais posms un grieķi sāk ar literatūru. Trūkst sākuma. Bet šis sākums ir savā ziņā eklektisks - salikts no daudzām dažādām atsevišķām daļām.
Ir divas lielākās iespaidu sfēras - viena saistās ar Mazāzijas teritoriju, otra - caur Krētu uz Ēģipti. Pie pirmās iespaidu sfēras te varam pieminēt kaut vai to pašu Apolonu, kurš, starp citu vēlāk ar tādu pašu vārdu aizceļos arī uz latīņu zemēm tagadējās Itālijas teritorijā (par ko var lasīt romiešu rakstnieka Vergīlija darbā "Eneīda" un par ko runāsim citu reizi). Otrā iespaidu sfēra - Ēģipte ir daudz grūtāks temats un ir sasaistāms ar lielāku apakštematu- garīgajiem rituāliem mistērijās.
Topic: Mikēna un pēc tās..
No comments found.