Vismaz senajā Divupe tie katrā ziņā ir būtisks robežpunkts un reāls fakts. Par šo faktu stāsta gan
• senais šumēru eposs par Gilgemešu, gan
•Vecās Derības teksts, gan
• to apstiprina ģeoloģiskie un arheoloģiskie izrakumi Divupes teritorijā.
• par šo notikumu stāsta praktiski visu lielāko mums zināmo kultūru senākie mīti.
Tas ir reāls fakts, kurš noticis aptuveni ap 3000.gadu p.m.ē.
Konkrēti runājot, vienīgais neskaidrais jautājums ir par to, cik plaši tie ir bijuši- ir skāruši tikai senās Divupes teritoriju vai bijuši tiešām vispasaules plūdi. Tādēļ paskatīsimies uz šo parādību atkal no dažādiem skatupunktiem.- Pirmkārt, par ko nav nekādu šaubu, -lielie plūdi ir gandrīz nepārspīlējot, saucami par populārāko sižetu pasaules mitoloģijā. Nav gandrīz sastopamas valstis vai tautas, kur nebūtu kaut kas teikts par lieliem plūdiem, kas skāruši katru no teritorijām. Tādēļ, šķiet pamatoti rodas iespaids, ka tik tiešām var runāt par plūdiem, kas apklājuši visu pasauli.
Taisnības labad gan varētu piebilst, ka senākajos laikos ar vārdiem "visa pasaule ", protams varēja nebūt domāta visa pasaule kopumā, bet gan tikai cilvēkiem zināmā pasaules daļa, tamdēļ, ja senās Divupes teritorija visa bija pārplūdusi cik acu skatiens vien sniedzas, tās iedzīvotāji droši varēja teikt, ka tie bija pasaules plūdi. Bet ko tad īsti nozīmē šo mītu lielā popularitāte?
Vai teikt, ka tā ir nejauša sakritība? Varbūt - senajiem cilvēkiem bija pārāk nabadzīga fantāzija, lai izdomātu ko oriģinālu? Varbūt tomēr tas bija reāls fakts? Filozofiski skatoties, gandrīz visur šie plūdi tiek pieminēti kā sods par sliktiem darbiem vai precīzāk runājot- sods par to, ka netika uzklausīts Dieva vai dievu padoms. Ko tas nozīmē?
-Lai to saprastu, ir jāzina, ka vārds Dievs un vārds mīlestība bija sinonīmi vārdi, bet mīlestība, savukārt, ir cilvēka darbība, kuras rezultāts ir dzīvotspējīgs auglis. Tātad, neklausot Dieva vai dievu padomu, cilvēki bija uzsākuši strādāt bez mīlestības un viņu darba augļi vairs nebija spējīgi nest dzīvotspējīgus augļus. Pat pretēji- bija uzsākta liela iekarošana.
Tādējādi šie plūdi ir kaut kāda aplama procesa apturēšana. Filozofiski skatoties. Bet, meklējot atbildi, paskatīsimies uz to kā šo problēmu skaidro dažādu tautu mītos. Tikai dažos gadījumos. Populārākajos. Divupe.
Eposā par Gilgemešu ir atrodams plūdu apraksts, kurš vistuvāk saskan ar to plūdu aprakstu, kurš ir sastopams Vecās Derības tekstos. Tamdēļ ir iespējams tos skatīt vienkopus. Abos gadījumos tas skar plūdus, kuri pamatā notikuši Divupes teritorijā. Lai saprastu šo plūdu nozīmi, būtu nepieciešams te pieminēt vēl kādu Divupē zināmu mītu par to kā ūdens dievs Ea vai Oannes reiz iznira no saviem ūdens dziļumiem, sapulcināja ap sevi cilvēkus un apmācīja viņus visās gudrībās un mākās, kādas tik šodien mums ir zināmas.
Arī šajā mītā ir pieminēts ūdens, līdzīgi kā stāstā par lielajiem plūdiem. Bet vai tas nenozīmē to, ka ūdens ir gudrības vieta?
Vai nevarētu tamlīdzīgi lasīt, piemēram, arī Vecās Derības tekstu, saprotot to, ka slīcināšana ūdenī nozīmē- slīcināšanu gudrībās? Mēs taču vēl šodien sarunu valodā nereti sakām - "slīkt gudrībās", "slīkt grāmatās" utt. Ēģipte.
Ēģiptes mitoloģijā galvenās problēmas, protams, saistītas ar Nīlas plūdiem un šajā gadījumā varam tikai pieminēt Ozirisu, kuru viņa greizsirdīgais brālis, tuksneša valdnieks Sets reiz iemānīja sarkofāgā un ielaida upē (-līdzīgi kā šķirstā iekāpa Noas un upē tika ielaists grozā ieliktais Divupes veģetācijas dievs Tammuzs (Dumuzi) (sk.Senā Divupe) un arī Mozus.
Taču Ēģiptes vēsturē var pieminēt arī senās Atlantīdas bojāejas stāstu. Vismaz šodien daudzi no pētniekiem to tā dara. Un šeit arīdzan būs runa par noslīkšanu ūdenī. Ūdenī noslīka liela un gudra (?) civilizācija. Iznāk otrādi? -Tiek noslīcināta gudrība? Taču šajā stāstā parādās vēl kāda problēma, kuru varam pamanīt, kad pārlasām stāstus par senās Atlantīdas supercivilizāciju. Tajos ir teikts par to, ka viņu gudrība bija sākusi bojāt cilvēkus. Padomāsim: Apmēram līdzīgi kā tas nereti notiek šodien, kad tik bieži varam sastapt it kā gudrus, zinošus cilvēkus, kuri vienlaikus var būt nīgri, neiecietīgi, sausi, varbūt pat morāli rupji vai prasti, vai nevīžīgi. Un tad liekas paradoksāli,- kamdēļ šie it kā daudzzinošie cilvēki tik slikti izskatās? Bet vai arī te nevaram sākt runāt par to, ka īstas gudrības pazīme ir dzīvotspējīgs, cilvēcīgs un vesels cilvēks?
Jā,- gudrība te ir nošķirta no zināšanām un sausās, demoralizējošās zināšanas tika aplaistītas ar gudrību (-plūdi).
Ķīna.
Ķīnas pusē varam sastapt mītu par Juju, kurš ar savu gudrību izglāba cilvēkus no plūdiem izveidojot notekkanālu sistēmu. Un atkal plūdi ir aktivizējuši gudrību. Un tikai pēc šiem plūdiem cilvēki pa īstam spēja novērtēt īstu gudrību nozīmi. Gudrība nevis nogalina cilvēku zem faktu kaudzēm, bet padara viņu dzīvotspējīgu.
Indija
Te no plūdiem izglābjas Manu viens pats. Un vēlāk, radījis citu dzīvo radību deva cilvēkiem dzīves mācību. Atkal pēcplūdu rezultāts- ir radīta augtspējīga dzīvība un dota dzīves mācība- gudrība. Šatapatha-brahmana. 1,1. Lielie plūdi-
1. No rīta Manu tika pienests ūdens roku mazgāšanai, tāpat kā tagad pienes ūdeni roku mazgāšanai. Kad viņš mazgājās, viņa rokās nokļuva zivtiņa.
2. Tā teica viņam: "Parūpējies par mani un es tevi izglābšu".- "No kā tad tu mani glābsi?"- "Plūdi aiznesīs visu dzīvo. No plūdiem es tevi izglābšu''. - "Kā tad man par tevi ir jārūpējas? "
3. Viņa teica: "Kad esam mazi, mums draud daudz briesmu. Zivis ēd viena otru. Ievieto mani visupirms podiņā, bet ja pēc tam es kļūšu pārāk liela tam, izroc bedri un ieliec mani tajā. Ja kļūšu pārāk liela tai, aiznes mani uz jūru, jo tad man vairs briesmas nedraudēs.
4. Drīz viņa kļuva par lielu zivi- viņa auga ātri. "Tādā tur laikā būs plūdi, tad uzbūvē kuģi. Kad plūdi sāksies, ieej kuģī. Tad es tevi izglābšu ".
5. Parūpējies par viņu tā, kā tā teica, viņš aiznesa viņu uz jūru. Tajā gadā, kuru norādīja zivtiņa, viņš uzbūvēja kuģi. Kad iesākās plūdi, viņš iekāpa kuģī, atpeldēja zivtiņa, un viņš piesēja kuģa tauvu pie zivs raga. Viņa ātri peldēja pie tā ziemeļu kalna.
6. Viņa teica: "Es izglābu tevi. Piesien kuģi pie koka, lai tevi neaiznestu ūdens, lai gan tu atrodies kalnā. Kad ūdens noskriesies, nokāp lejā (no kalna). " (Kad ūdens noskrējās) viņš nokāpa lejā no ziemeļu kalna, tamdēļ tas saucas Manopavasaparna ("Kalns no kura nonāca Manu"). Plūdos gāja bojā viss dzīvais, bet Manu izdzīvoja viens pats. 7. Viņš dzīvoja lūdzoties un gavējot, velēdamies iegūt pēcnācējus. Priekš tam viņš izdarīja paka (-mājdzīvnieka) ziedojumu: ar karoti iemeta upē kausētu sviestu, skābu pienu, krējumu un biezpienu. Pēc gada no tā izveidojās sieviete. Viņa parādījās miesās un no viņas nepārtraukti pilēja piens; ar viņu tikās Mitra un Varuna. "
Latvija.
Te varam runāt dažādi. Varam teikt, ka arī te ir populārs Vecās derības sižets, bet tiklab varam paskatīties arī uz pašmāju variantiem.-
Vienkāršākais.- Palasieties senās latviešu pasakas un leģendas par lidojošiem ezeriem, kuri ir krituši un apslīcinājuši kādas zemes Latvijas teritorijā. Un arī šeit jūs pamanīsiet ko līdzīgu- visur šie ezeri ir krituši tur, kur ir parādījusies cilvēku muļķība vai rupjība. Taču varam paskatīties arī sarežģītāku variantu.- Tas saistīsies ar Māras vārdu. Dainās varam atrast pantiņus, kuros stāstīts par to, kā
Dievs ir nolēmis slīcināt šo pasauli, bet Māra mēģina Dieviņu pierunāt to nedarīt. Un tomēr Latvijā sastopam Mārupīti un tomēr šis vārdiņš ir tik līdzīgs citu indoeiropiešu valodu vārdam - "mare", "more" utt. Tātad līdzīgs vārdam "jūra" citās mūsu kaimiņu valodās.
Bet pēc latviešu dievturu versijas- Māra ir gan tā, kas dod cilvēkam augumiņu, gan ari atprasa, kad ir pienācis laiks.
Visbeidzot te Latvijā, gan nedaudz jaunākos laikos, varam atcerēties mītus vai literārus darbus, kuros tiek runāts par nogrimušajām pilīm (piemēram,-Burtnieku pils), kuras reiz celsies augšā un nesīs cilvēkiem kaut ko labu.
