Grieķijas teritorijā tās sauca par Dionīsa mistērijām, savukārt Romas teritorijā vēlāk tās pazina kā Bakha vai Bakhusa mistērijas.
Dioriīsa vārds parādās jau krētiešu rakstībā. Tomēr šajā laikā vēl nav drošu ziņu par to, ko Dionīss nozīmēja vietējiem iedzīvotājiem, un pilnīgi trūkst jebkādu ziņu par mistēriju esamību. Šo mistēriju popularitātes kulminācijas laiks parasti tiek attiecināts uz aptuveni 8. gs. p. m. ē. Vēlākos laikos tās tiek deformētas un pārvērstas visiem pieejamās svētku izrādēs.
Dionīss ir viens no senākajiem mītiskajiem tēliem, kura biogrāfijā ir atrodamas līdzības ar vēlāko Kristus biogrāfiju.
1) Dionīss līdzīgi kā Kristus ir dzimis Ziemassvētku vakarā, bet piedzīvojis augšāmcelšanos Lieldienās. Par to ir daudz jautāts- kāpēc šie datumi sakrīt? Vai arī - kāpēc Kristus, ja reiz bija Dieva dēls, piedzima laikā, kad apkārtējā pasaule kaislīgi svinēja svētkus vai Dionīsa piedzimšanai par godu vai frīģiešu dievmātes Kibelas pāriniekam Atim par godu, vai Adonīsam (par ko runāsim atsevišķi citā gadījumā)? Kā lai atbild? Iespējamā atbilde varētu būt aptuveni šāda- pašai piedzimšanai nav lielas nozīmes. Un tas ir vienalga- vai Dionīsa vai Adonīsa, vai Ata, vai Kristus. Tā ir tikai kārtējās dzīvās būtnītes piedzimšana. Pats galvenais ir tas, vai mirstot tu vari atskaities uz padarīto un līdzīgi kā Kristus teikt- viss piepildīts! Mēs esam pārāk akcentējuši dzimšanas dienu nozīmi. arī Ziemassvētkos. Tiem nav nekādas teoloģiskas nozīmes. Tie ir tikai cilvēciski pierasti. Un tas arī viss. Tāpēc jau arī Kristus dzima starp svētkiem, lai šī dzimšana netiktu sevišķi izdalīta vai izceltā.
2) Dionīsu parasti sauca par Pestītāju. Un atkal tas ir salīdzināms ar Kristus pievārdu.
3) Dionīsa biogrāfijā ir populāri brīnumu sižeti, starp kuriem, piemēram, ir ūdens pārvēršana vīnā, ko var pamanīt arī Kristus biogrāfijā. Populārs sižets, kuru varam atrast arī sengrieķu vāžu attēlos, piemēram, ir gadījums ar pirātiem. Kad Dionīss atgriezās no ceļojuma uz Indiju, viņam uzbruka pirāti, viņu sagūstīja un piesēja pie kuģa masta. Dionīss virves, ar kurām bija sasiets, pārvērta par vīnogulāju stīgām, un pirātus, kuri redzot notikušo izbailēs ielēca jūrā, par delfīniem.
Taču ir vēl kāda būtiska detaļa- ceļošana uz Indiju. Varētu teikt, ka tā ir jaunas laikmeta modes pazīme. Vietējo zināšanu apgūšanas laiks ir beidzies, un modē nāk apgūt zināšanas no visas zināmās civilizētās pasaules, tajā skaitā arī no Indijas.
Pats Dionīsa mistēriju sižets patiesībā ir ļoti lakonisks. Tā arī ir viena no mistēriju specifikām- ļoti īss literārais sižets, bet ar ļoti bagātīgu zemteksta slāni. Varētu teikt, ka šie teksti iet dziļumā. Un svarīgāks ir it kā zemteksts. Šī forma ir aizgūta no hermētisma mistērijām, kur, ja atceraties, svarīga bija trīsdaļība. Arī rakstītajam tekstam ir it kā trīs kārtas- uzrakstītie burti, kuri paši par sevi ir tikai kā vizuāls ornaments; seko pirmā kārtā- šo burtu veidotā vārda nozīme; trešā kārta ir- šā vārda jēga.
Dionīsa mistēriju literārais sižets stāsta par mazo Dionīsu (mistēriju sižetos ir runa tikai par mazgadīgo Dionīsu, Dionīsu kā bērnu).
Pieaugušā Dionīsa parādīšanās literatūrā vai mākslā jau norāda uz deformācijām, kuras vairs nav saistāmas ar mistērijām. Dionīss kā bērns ir atkal salīdzināms ar Kristu, kurš runāja par bērniem kā par kaut ko tīrāku nekā pieaugušais.
Svarīgākā mistēriju sižeta daļa stāsta par to, ka Dionīss reiz nonāca pie Titāniem. Titāni viņam rādīja spoguli. Dionīss ieraudzīja spogulī savu attēlu, noturēja to par savu dubultnieku, apgaroja viņu un padarīja dzīvu. Šajā brīdī Titāni uzbruka mazgadīgajam Dionīsam, saplosīja viņu un iemeta jūrā. Tad šos gabaliņus uzvārīja, apcepa un apēda. Par to saniknojās Zevs, saspēra Titānus ar zibeni, un no viņu pelniem pagatavoja cilvēkus. Tādējādi cilvēks sastāv gan no Titānu, gan no Dionīsa daļām.
Katrai sižeta daļai ir savs zemteksts.
• Sākotnējais sižeta fakts stāsta par to, ka Dionīss ir viens, bet Titāni ir daudzi. Runa ir par to, ka Dievs iepretim Titāniem ir kaut kas viens un vesels. Mistērijās Dionīss bija kārtības un veseluma simbols, un tikai vēlāk- grieķu klasikas laikā- Dionīss tika pārvērsts par asimetrijas un haosa pārstāvi, kurpretim sākotnējās Dionīsa funkcijas tika piedēvētas trojiešu Apollonam.
Nereti tiek minēts, ka Titānu skaits bija konkrēts- 12. Taču par to trūkst skaidru ziņu, un iespējams, ka tām arī nav sevišķas nozīmes. Skaitli 12 saista ar divpadsmit zodiaka zīmēm vai arī ar 12 smadzeņu krokām.
Un vēl svarīgs ir fakts, ka, tikai pateicoties Dionīsam, Titāni (lai arī kā opozīcija) apvienojās vienā veselā spēkā. To var salīdzināt, piemēram, ar kara apstākļiem, kuros parasti dažādi domājoši cilvēki ir apvienojušies vienam mērķim un kļuvuši par vienu veselu spēku.
• Nākamā svarīgā epizode- spogulis. Te var papildus pārlasīt visu, kas rakstīts tematā par ūdeņiem. Tomēr tur spogulis bija kā šī pasaule, bet Dionīsa atspulgs tajā kā daba. Tādējādi daba tika saprasta kā Dieva spoguļattēls
Tā ir tikpat līdzīga kā dievs, taču nav dievs. Un to nedrīkst sajaukt. Citādi notiks kā ar Dionīsu. Dažādie viedokļi (Titāni) saplosīja šo patiesību un iemeta maldu jūrā.
• Nākamā epizode stāsta par Dionīsa daļu apvārīšanu un apcepšanu. Uzmanību var pievērst pat diviem atsevišķiem aspektiem.
1) Pirmām kārtam šā samērā briesmīgā notikuma aprakstam. Nereti te tiek jautāts- kā tad tā, tiek runāts par cēlo un skaisto grieķu literatūru, bet, ja lasām, izrādās, ka tā ir pārpilna ar drausmīgu notikumu aprakstiem!? Lai atbildētu uz šo paradoksu, atkal vajadzētu atcerēties hermētisma attieksmi- cilvēks sastāv no trim daļām, bet, rakstot kādu rakstu darbu (arī rīkojot kulta ceremoniju), ir jārūpējas, lai tiktu katrai. Un, lūk, tas arī tiek ievērots. Šis šausmu apraksts ir domāts mūsu zemākajai daļai- fiziskajai. Šo literāro darbu lasot, mūsu fiziskais ķermenis tiek izklaidēts, lai garīgais ķermenis pa to laiku varētu netraucēti risināt smalkākus jautājumus. Šī formas uzbūve ir jāievēro, arī lasot citus grieķu rakstu darbus. Varbūt ne velti Platons pirms miršanas izteicās: "Ak šausmas, kas notiks, kad manus darbus sāks lasīt filozofi." Jā, arī šajos darbos vieglāk pieejamā satura kārtiņa ir tikai atrakcija.
Un vēl kāds iemesls, kas attaisno šo attieksmi pret vizuāli nepievilcīgām ainām. To var salīdzināt ar attieksmi, kāda ir arī austrumu puses dažās skolās, kur dievus attēlo diezgan baismus izskatā. Tās ir saistāms ar attieksmi pret Dievu, par kuru runāsim atsevišķi, šoreiz tikai piebildīsim, ka tas ir tādēļ, lai cilvēku uzmanība netiktu novērsta no Dieva par labu tā attēlam. Faktiski tā ir sava veida cīņa pret Dieva fetišizāciju.
Nedrīkst sajaukt Dievu ar tā attēlu. Attēls ir tikai mākslas darbs. 2)Otrām kārtām sižets. Dionīsa saraustīšana gabalos stāstīja par to, ka mūsu zemiskā daba (Titāni) ir spējīgi saraustīt gabalos arī pašu Dievu. Mūsu prātuļojumos par Dieva esamību. Katrs veido savu izprātuļoto priekšstatu un tādējādi sarausta gabalos veselo patiesību. Tas ir salīdzināms, piemēram, ar to, kas notiek kristīgajā kultūrā, kur nereti jau šķiet, ka vairs nevaram runāt par kristīgo, bet gan par katolisko, luterānisko, baptistu, adventistu utt. kultūru. Patiesība ir saplosīta konfesijās vai sektās. Tādējādi šajā literārajā sižetā faktiski ir runa par to, ko jau pieminēju iepriekš- sektu veidošanās procesu. Šajā laikā te tā jau bija pamanīta problēma. Atsevišķie Dionīsa gabaliņi jūrā arī simbolizē šīs atsevišķās sektas.
Kad saraustītā Dionīsa gabaliņi tiek apcepti, svarīga parādība ir garaiņu celšanās no šiem gabaliņiem. Šo ainu mēģināja attēlot arī kulta ceremonijās, kūpinot Vīraku. Dūmi vai garaiņi simbolizēja to, ka Dieva gars pamet šīs atsevišķās daļas. Tas ir salīdzināms atkal ar procesiem, kurus tik viegli ir pamanīt mūsdienās. Ļoti bieži cilvēki mēģina dibināt kādas draudzes vai partijas, kādas cēlas idejas vadīti (Dieva vadīti; Dievam par godu utt.).Tiek dibināta draudze un uzcelts dievnams. Bet tad seko nākamā daļa- šī uzceltā ēka, kā arī cilvēki, kas te tiek sapulcināti, ir jāorganizē, ir jāapsaimnieko utt. Un pamazām šī draudze sāk pildīt pavisam sīkus saimnieciskus darbus. Līdz beidzot šie cilvēki sāk aizmirst sākotnējo ideju un dievnams ir pārvērties par biroju. Dionīsa mistērijās to izteica kā Dieva garu, kurš pamet šīs atsevišķās daļas, un izrādās, ka šī daļa tikai neskaidrās atmiņās saglabā saistību ar Dievu. Te tā vairs nav Gluži kā baznīcā, kas tikai izskatās celta Dievam par godu. Vai nav mūsdienīga problēma?
• Tālāk pievērsīsim uzmanību daļai, kurā tiek runāts par cilvēka pagatavošanu no Titānu pīšļiem. Titāni bija apēduši saplosīto Dionīsu, un tādējādi viņu pīšļos bija arī Dionīsa daļas. Tā arī cilvēks satur gan Titānu, gan Dionīsa daļiņas. To var salīdzināt ar iedzimtā grēka ideju kristīgajā kultūrā. Titānu daļiņas cilvēka viņam atgādina, ka viņa ir arī zemiskā,
Titāniskā matērija.
Taču vēl svarīgs ir tas, ka ar šo filozofiju tika aizliegta pašnāvība. Paceļot roku pret savu dzīvību, tu pacel roku arī pret Dievu (Dieva daļu tavā ķermenī). Varbūt pirmo reizi pasaules praksē tiek runāts par pašnāvības aizliegumu. Bet tas nozīmē tikai to, ka šī problēma šajā laikā bija populāra. Iespējams, ka tas bija saistāms ar tā saucamajiem tumšajiem laikiem.
Rituāla ziņā Dionīsa mistērijas, šķiet, bija visatraktīvākās, un nav nekāds brīnums, ja vēlāk radās iespaids, ka Dionīsa mistērijas ir bijušas pie teātra dzimšanas šūpuļa. Iniciēšanas rituāla daļā kandidātam vajadzēja spēlēt teātri- ainas no Titānu attiecībām ar Dionīsu fidz Dionīsa augšāmcelšanās brīdim, kas arī bija rituāla kulminācijas punkts. Turklāt ir vēl kāds noslēpums, kuru neizpauda kuram katram-Dionīsa augšāmcelšanos nodrošināja sirdsprāts. Bija teikts, ka nevis cilvēka smadzeņu prāts ir galvenais, bet gan tā sirdsprāts. Savukārt tiem, kuri neizgāja pārbaudījumu līdz galam un izstājās no turpmākā, radās iespaids, ka galvenais ir smadzeņu prāts. Un tā radās deformācijas izglītībā un morālē ar visai smagām un tālejošam sekām- prāts tika atdalīts no sirdsapziņas. Taču par to vēl runāsim vēlāk.
Latvijas kultūras kontekstā ir bijuši mēģinājumi Dionīsu salīdzināt ar mūsu Jāni. Vai tas ir iespējams?
1) To ir mēģinājuši darīt, sadalot vārdu Dionīs divās daļās un tādējādi radot salikumu Di+ionis, kas it kā atbilstu vārdam Dievs Jānis.
2) Tas būtu iespējams tikai tad, ja izdarām garu apkārtceļu un pievēršam uzmanību faktam, ka mazais Dionīss ir braucis pie frīģiešu dievmātes Kibelas, kur ieguvis savu rituālu visai orģiastisko raksturu. Kibelu es jau pieminēju, kad bija runa par Dionīsa piedzimšanu Ziemassvētku naktī, jo tās pārinieks- Atis - mira šajā vakarā, atdodot savu nemirstīgo dvēseli skuju kokam, zem kura mirstot parakās. Var piebilst tikai to, ka no šejienes arī ieviesusies tradīcija Ziemassvētkos izmantot skuju kokus (priedes vai egles).
Bet kāds tam ir sakars ar mūsu vasaras saulgriežu tēlu Jāni? Mūsu vasaras saulgriežsvētku tradīcijas ir gandrīz identas austrumslāvu Jankas Kupalas svētkiem. Savukārt vārds Kupala ir radniecīgs vārdam Kibela. Tādējādi iznāk, ka mūsu Jāņi ir līdzīgi Kupalas svētkiem, tie savukārt ir radniecīgi Kibelas svētkiem. Un, tā kā Dionīss ir mācījies pie Kibelas, iznāk, ka arī ir salīdzināms ar šiem svētkiem.
Kibelas svētki tika uzskatīti par visorģiastiskākajiem svētkiem šajā ģeogrāfiskajā pasaules daļā. Un varbūt tāpēc šis vārds ir tik līdzīgs mūsu vārds "ķibele"?
