Brahmaņu laiks
Pirms atbildam uz jautājumu kas tad bija brahmaņi ir jāizskata kāds papildus jautājums par to kas ir kastu sistēma.
Kastu sistēma tika izstrādāta jau senākajā posmā. Tā sadalīja cilvēkus četrās grupās (četrās kastās) -
Brahmaņi, kas bija garīgā darba cilvēki (garīgie skolotāji, priesteri un tml.);
Kšatriji, kas bija vadoņi un karotāji;
vaišjas, kas bija tirgoņi un zemkopji;
šūdras, kuru uzdevums bija apkalpot pārējos. Šodien mēs teiktu - tie bija "melnā" darba darītāji.
Kastu sistēmu var komentēt divējādi.
-1) Varam teikt, ka kastu sistēma bija veids kā, sadalot cilvēkus slāņos, vienus nostiprināt turīgo pasaulē, citiem nolemt mūža "ieslodzījumu" zemākajā, grūtākajā un netīrākajā pasaulē.
2) Varam teikt, ka cilvēku iedalījums kastās ir arī cilvēciski saprotams, jo katrs taču no mums piedzimst ar kādām īpatnām spējām un kāds tiktiešām piedzimst ar spējām nodarboties ar garīgo darbu, cits - piedzimst ar spējām vadīt, cits - tirgoties, bet vēl cits - ar spējām slaucīt ielas vai pārnēsāt smagas mantas. Un tādējādi iznāktu, ka kastu sistēma bija veids kā cilvēkam laikus norādītu, ko darot vai kādā lauciņā strādājot viņš dzīvē var gūt panākumus. Problēmas te sagādāja fakts, ka tika izstrādāta attieksme, ka kastu sistēma tiek pārmantota un tādējādi cilvēks, kurš piedzimst, piemēram, vaišju kastā, nekad nespēs iekļūt kšatriju vai brahmaņu kastā. Šo sistēmu agri sāka izmantot netaisnīgi, lai gan sākotnējā iecerē, iespējams, ka šajā sistēmā nebija noteikts kura kasta ir labāka, kura sliktāka, kura augstāka, kura zemāka. Cilvēks varēja nodzīvot pilnvērtīgu dzīvi dzīvojot jebkurā no kastām un tikai tad, ja viņš šīs kastas robežas nepārkāps.
Tātad, atbildot uz pirmo jautājumu - kas tad bija brahmaņi, te varam teikt - brahmaņi bija garīgās kastas cilvēki, kurus vēl šodien mēs pazīstam ar vārdiem -garīgie skolotāji, priesteri, mēs teiktu - mācītāji u.c. Savukārt Brahma bija viens na dievu trijotnes augstākajiem, pasaules radītājs. Tādējādi Brahmanis ir tas, kurš atzīst Brahmu par augstāko. Šīs problēmas ir sasaistītas ar reliģisku kustību, kuru sauc –Hinduisms. Tas veidojās sajaucoties āriešu un vietējo kultūru garīgajām skolām.
Tāds ir pieņēmums, kurš radās salīdzinot Indas krasta tautu kultūras augsto līmeni un kareivīgos āriešus. Šajā salīdzinājumā ir radies priekšstats, ka ārieši nevarēja paši radīt tik smalkas mācības un daudz ko ir pārņēmuši no vietējiem.
Hinduisma mācība, kura balstās uz vēdu rakstiem un upanišādu tekstiem ir ļoti izplatīta arī šodien.
Upanišādas varētu saukt arī par zinātniskiem apcerējumiem. Tie ir uz vēdu rakstiem balstīti spriedumi par pasauli un tās uzbūvi, kā arī spriedumi par morāles un ētikas jautājumiem.
Lūk, kāds piemērs no upanišādu tekstiem:
"Cerība ir vēl kas dižāks, no tiesas par atmiņu. Cerībā iekarsusi, no tiesas, tad atmiņa mācās svētvārdus jēgt, dara darāmo, iekāro dēlus un lopus, grib iemantot šo un viņējo sauli. Godini cerību.
Tādi, kas godina cerību par Brahmanu esam, - tie sasniedz iecerēto un gribēto, viņu lūgšanas nemēdz palikt bez labuma, un viņu vara plešas tik tālu, cik tālu sniedzas cerība, - tādi tie ir, kuri godina cerību par Brahmanu esam."
Upanišādu teksti ir salīdzināmi ar kristīgo mācītāju komentāriem Bībeles tekstam, kur Bībele ir atzīta par pamatu, bet tam pievienoti cilvēciski saprotami komentāri.
Upanišādu pamats - vēdas. Tādējādi upanišādu forma parasti ir kā dialogs, kā saruna, kur garīgais skolotājs pacietīgi un cilvēciski saprotami skaidro procesus, kuri notiek šajā pasaulē, kuri notiek satrp cilvēkiem, kuri notiek cilvēkā. Tās māca sarunāties un tās māca ieklausīties, un tās māca saprast to ko saprast nav viegli.
Ko, piemēram?-
Par Reinkarnāciju.-
Senajā Indijā jau sen bija pazīstama mācība par to, ka cilvēka dvēsele pārceļo no dzīves uz dzīvi, no ķermeņa uz ķermeni. Tādējādi cilvēki (pareizāk - viņu dvēsele, kas pēc seno indiešu mācībām arī ir īstā mūsu "es" daļa) dzīvo vairākas dzīves.
Cilvēka dvēseles pārmiesošanās no ķermeņa uz ķermeni arī sauc par reinkarnāciju.
Pamatā te bija runas par to, ka cilvēka dvēsele var pārdzimt tikai cilvēku ķermeņos un tā runāja par to, ka mēs šajā dzīvē paši veidojam to kāda būs mūsu nākamā dzīve. Un tas, ka šajā dzīvē kaut kas tev iznāk, bet kaut kas neizdodas ir tavas iepriekšējās dzīves nopelns.
Taču vēlāk radās mācības, kuras runāja par to, ka cilvēka dvēsele var pārdzimt arī jebkurā citā dzīvajā būtnē. arī tas, kādā dzīvniekā tu iedzimsi, bija atkarīgs no tā, kā tu rīkojies, kā dzīvo, ko dari šajā dzīvē. Šis teorijas rezultātā iedibinājās arī veģetārisma tradīcija, - Nedrīkstēja ēst dzīvniekus, jo viņu ķermeņos varēja būt iemiesojusies kāda cilvēka dvēsele.
Reinkārnacijas teoriju var viegli ieraudzīt pēctecībā. Te atcerēsimies senāko laiku cilvēku attieksmes pret šo pasauli par kuru jau runājām iepriekš un kuru varēja izteikt teikumā - visa pasaule esmu es pats. Bet, ja jau visa pasaule esmu es pats, tad arī mana dzīvība apdzīvo visu šo pasauli un tā atrodas ne tikai manā ķermenī, bet gan visos ķermeņos, kurus redzu. Pazaudējis savu fizisko ķermeni es pāriešu citos ķermeņos. Visas lietas un objekti šajā pasaulē ir tikai vieta dzīvībai. Un tā pāriet no ķermeņa ķermenī.
-par dharmu un karmu.-
Lai arī šīs mācības ir samērā sarežģītas, vienkārši izsakoties -karma ir tavs liktenis, kurš stiepjas cauri visām dzīvēm. Tie ir gan tavi padarītie, gan nepadarītie darbi, gan tavi labie, gan sliktie nodomi, kuri ir vai nu īstenoti vai nē. Tā ir arī tava iepriekšējās dzīvēs iegūtā pieredze.
Reinkarnācijas teorijas paredzēja, ka cilvēka augstākais mērķis ir nepārdzimt vairs uz šīs zemes. Un tad, kad tavs darbs būs padarīts, kad visi tavi dzīves pienākumi būs veikti un tu būsi sasniedzis visaugstāko savas dvēseles tīrības pakāpi, tu pametīsi šo dzīvi, lai pārceltos, pasaulē, kurā vairs nebūs ciešanu, sāpju un noziegumu. Tādējādi tava karma ir arī tavs ceļš uz šo mērķi.
Reinkarnācijas teorija runāja par to, ka tas cik grūti tev iet šajā dzīvē nav Dieva sods, bet gan tavs paša nopelns, kurš nāk no iepriekšējām dzīvēm. Ja tu tu sapratīsi, ja labosi iepriekšējās dzīvēs sadarītās kļūdas, ja padarīsi nepadarītos darbus, tava nākamā dzīve tev būs patīkama un gaiša. Netiesā citus. Vaina ir tevī.
Karma nosaka kādā dzīvē vai kādā kastā tu piedzimsi nākamajā dzīvē. Dharma, savukārt ir veids kā tev ir jārīkojas, jādzīvo, jāatiecas pret šo pasauli un citiem cilvēkiem.
Nevelti reizumis šo vārdu mēdz aizstāt ar vārdu reliģija. Bet reliģija jau arī ir tavs dzīvesveids, kurā tev ir izstrādātas kaut kādas normas, mērķi, pienākumi un uzdevumi, kurus tu ievēro. Reizumis pat nezinot, kur radušies šie pieņēmumi un kamdēļ tos jāievēro.
Šajā laikā tapuši arī pazīstamākie seno indiešu eposi Mahabharāta un
Ramajāna.
Tie ir svarīgi literatūras vēsturei.
Varētu teikt, ka reizē ar šo eposu parādīšanos, varam runāt par to, ka ir aizsākusies pakāpeniska rakstīto darbu sadalīšanās daiļliteratūrā,zinātniskā un garīgajā literatūrā.
Un tomēr te nedrīkst aismirst, ka šos eposus par daiļliteratūras darbu uztveram tikai mēs šodien. Un arī ne visi.
Par piemēru, - Mahabharātas grāmatā ietilpst nodaļa ar nosaukumu Bhagavad Gīta. To te pieminam tamdēļ, ka tā ir kļuvusi par šodienas krišnaītu pamatgrāmatu. Līdzīgi kā kristīgajiem cilvēkiem pamatgramata ir Bībele, tā krišnaītiem - Bhagavad Gita. Bet, ja salīdzinām abas šis grāmatas, tad īsi varētu teikt tā - ja Bībeles tekstā (skatot kopā Vecās un Jaunās derības tekstus) ir aprakstīta šī pasaule no tās radīšanas laikiem līdz pat tās galam nākotnē, tad Bhagavad Gitas tekstos ir aprakstīta tikai stundu gara saruna starp Krišnu (par ko runāsim citās grāmatās) un viņa izraudzīto cilvēku, karavadoni -Ardžunu. Šajā stundu garajā sarunā Krišna arī izstāsta Ardžunam visas mācības pamatus.
Dalīšanās rakstu darbos ir tikai viens piemērs, kurš ilustrē visaptverošu procesu. Te atcerēsimies līdzīgus procesus Divupē, kad šķelšanās un dalīšanās atsevišķās kultūras daļās sākās laikā, kad cilvēks uzsāka konkretizēt šo pasauli. Galu galā dalīšanos labajos un sliktajos iezīmēja arī Hamurapi likumi.
Indijā process šķiet laikā nedaudz aizkavējies. Bet simptomātiski, ka tā uzsākās laikā, kad tika izcelta cilvēka prāta nozīme.
Lai arī upanišādu tekstos ik pa brīžam tiek atgādināts, ka nedrīkst pārspīlēt cilvēka prāta spējas un nozīmi, tomēr arī šo rakstu sacerētāji, sacerot savus darbus balstījās uz prātu.
Un tā aizsākās process, kuru varam redzēt arī vēl šodien - cik prātu, tik patiesības. Un katrs no prātiem ap sevi pulcina cilvēkus, kuri tieši viņam piekrīt visvairāk. Sākās šķelšanās.
Par šo procesu runāsim vēlāk, taču pieminēsim, ka šī šķelšanās nozīmēja arī to, ka sāka veidoties dažādi atsevišķi reliģiski virzieni.
Vai arī tas nav līdzīgi kā Divupē, kad radās pirmās politizētās reliģijas un viens otru vairs nesaprata?
Topic: Brahmaņu laiks
No comments found.