Sapņiem svarīga nozīme ierādīta šamanisma mācībās, kur runa ir par mērķtiecīgu sava dubultnieka vadīšanu aktuālas atbildes meklējumos. Savā veida mērķtiecīgu ceļošanu sapņos varam sastapt arī meditāciju praksē un atsevišķās jogas skolās.
Runas par sakrāliem sapņiem varam atrast daudzu pasaules reliģiju sakrālajos tekstos, kur sapņiem ir transcendentālas atklāsmes loma. Sapņos visbiežāk tiek saņemta kāda svarīga informācija un tā kā tai nav racionāli loģisks avots, tad tā tiek saukta par atklāsmi.
Savā ziņā šis sapņu statuss ir salīdzināms ar torsiono lauku fizikas teorijā, kura apgalvo, ka informācija pastāv neatkarīgi no matērijas un piekļūstot šai informācijai mēs varam iegūt to, ko reliģiju terminoloģijā apzīmē kā atklāsmes. Tādējādi sapņi un arī atklāsmes ir savā veidā stihiska piekļūšana informācijai.
No psihologa pozīcijām liels ieguldījums sapņu pētīšanā ir Z.Freidam, kurš izvirzīja domu, ka sapņos slēptā vai atklātā veidā izpaužas mūsu nerealizētās vēlmes. Sapņa divējādā daba Freida mācībā izpaudās tā atklātajā un apslēptajā līmenī. Freida idejas noliedzot, sapņu pētījumus tālāk attīstīja Jungs, kurš nepieļāva iespēju sapņu izcelsmi saistīt ar teoloģiju, uzskatot, ka sapņi ir kompensējošs mehānisms, kurš nāk no mūsu zemapziņas un kurai savukārt ir teoloģiska izcelsme. Tādējādi psihoanalīzes seansā analītiķim ir jāuztver sapni kā kompensējošu mehānismu un tas jāattīsta, lai iegūtu maksimālu efektu. Principā Jungs izskatīja sapņus divos līmeņos-subjektīvajā un objektīvajā.
Savu metodi sapņu izmantošanas praksē izstrādāja rumāņu izcelsmes Psihologs J.Moreno, kurš ir praktizējis Austrijā, ASV, ir izstrādājis grupu psihoterapijas un psihodrāmas metodes. Tieši šajā pēdējā- psihodrāmas metodē svarīga loma ierādīta sapņiem, kurus pacientam ir jāizspēlē uz skatuves grupā, organizējot gan atbilstošu scenogrāfiju, gan lomu spēlētājus. Seansa laikā notiek- sapņa organizēšana, sapņa izspēlēšana un izspēlēta sapņa sajūtu analizēšana. Tādējādi veidojas atgriezeniskā saite, kura dod vēlamos rezultātus. Moreno uzskatīja, ka rezultāti var būt iegūstami tikai praktiskā darbā.
Geštaltterapijas ietvaros F.Pērls izvirzīja idejas, ka sapņi nav saistāmi ar kaut ko bijušu un nav jāinterpretē. Tie ir aktualizējami, tā ir daļiņa no tevis un tamdēļ ir jātiecas ar to savienoties tagad un tūlīt. Nav svangi interpretēt, bet svarīgi ir izdzīvot sapnī piedāvāto, kur katra situācija, katrs objekts, katrs elements var būt svarīga satura daļa. Pērls uzskatīja, ka ar hipnozes palīdzību ir iespējams atcerēties aizmirstos sapņus vai atklāt to jēgu.
Sapņi Bībeles tekstā
Pasakaini! Kā sapnī!- Mēs sakām, kad jūtamies vairāk kā ļoti labi.
Bet atcerēsimies, piemēram Vecās Derības aprakstu, kur Dievs it kā saprata, ka cilvēkam vienam pašam nav labi būt un "lika cietam miegam nākt pār cilvēku"...
Un rodas pirmais skaistais sapnis- sieviete. Un varbūt pat ne tieši sieviete, bet pretējā dzimuma būtne. Būtne pie kuras gribas tiekties.
Zeme sapņo.
Tas ir ne tikai pirmā cilvēka sapnis, bet zemes sapnis, jo šis pirmais ķermenis bija taču no zemes radīts un tā bija zeme.Tikai šis otrais tika radīts no cilvēka. Sieviete-pirmais skaistais cilvēka sapnis. Sapnis arī tamdēļ, ka baro mūs, ka liek mums sekot viņam, ka ir tas, pie kā mums gribas tiekties, lai to piepildītu. vēl papildināt?
Tā kā šim "skaistajam sapnim" ir ļoti trausla sasaiste ar ķermeni, tā visu laiku ir jāuzmana. Tamdēļ arī sievietēm ir daudzkārt lielāka uzmanība pret ķermeni un ķermenisko- gan savējo, gan arī vīrišķo (zemisko). Vienu vārdu sakot katrs sapņo par to kā viņam nav. Kopā tas atsauca atmiņā Ķīnas daoista Džuandzi (ap 369-286. g. p.Kr.) stāstu:
"Vienreiz es, Džuandzi, sapņoju, ka esmu tauriņš un esmu laimīgs kā tauriņš. Es biju apmierināts ar sevi, bet es nezināju, ka esmu Dzi. Piepeši es pamodos un atklāju, ka esmu Dzi. Es nezinu, vai tas bija Dzi, kas sapņoja, ka viņš ir tauriņš, jeb vai tas bija tauriņš, kas sapņoja, ka tas ir Dzi. "
Šī garīgā būtne tiecas iegūt savu ķermeni radot bērnus...
Vīrietim, par viņa radītnespēju, tika izmaksāta "invaliditātes pensija", ļaujot vadīt un valdīt.
Sapņi un realitātes jautājums arhaiskajās kultūrās
Lai mēs varētu iztēloties to, kādu redzēja pasauli pirmie cilvēki, ir nepieciešams saprast, ka viņam vēl neviens nebija teicis ka, piemēram, sapņu pasaule ir mazāk īsta par to, ko redzam ar savām īstajām acīm. Viņi nezināja, ka var būt dažādas patiesības-viena lielāka, bet cita- mazāka, nu tā kā mums šodien šķiet, kad runājam par to, kura ir lielāka patiesība- vai tā, ko redzam ar savām īstajām acīm, vai tā, ko redzam sapnī ar savām "iekšējām acīm". Šie senie cilvēki abas šīs pasaules uztvēra kā kaut ko vienu veselu.
- vēl šodien Austrālijas aborigēni saka, ka viss, kas ir uz šīs zemes, ir zemes sapņi. Pamēģiniet iztēloties pasauli, kurā abas daļas- sapņi un fiziski redzamā pasaule ir vienādi patiesas. Kāda tā izskatās un kā jūs tajā jūtaties?-
