Fotovēsture. 1.daļa

Pamēģināsim tā bez steigas pārdomāt no kā un kā īsti sākama fotovēsture. Solīti pa solītim ar iespēju atkal un atkal atgriezties pie sākuma, vidus vai jebkuras tēmas, kura ar laiku liksies labojama, atmetama vai vienkārši papildināma. Tā taps te un tagad.

Jā, ar ko tad sākās fotogrāfija un fotografēšana. Pameklēsim tās sastāvdaļas senos un senakajos laikos atsevišķās bildītēs (epizodēs)-

Pirmā epizode-

Turīnas līķauts. Viens no mistiskajiem senās pasaules fotoattēliem, protams, ir tā saucamais Turīnas līķauts uz kura redzams Kristus attēla negatīvs.  Pēc pēdējiem pētijumiem šī līķauta vecums tiešām ir attiecināms uz Kristus dzīves laiku. Bet kurš tad bijis fotogrāfs? Tehniski ir mināmas divas kandidatūras- Leonardo da Vinči un..- pats Kristus.  Tā kā sudraba nitrāts un tādas optiskās palīgierīces kā brilles vai palielināmais stikls Leonardo laikā ir bijis pazīstams, tad, uz eksperimentiem kārajam māklsiniekam, tas varēja būt interesants izaicinājums. Un kas to lai zin, varbūt arī citi Leonardo darbi ir viņa fototehnikas noslēpuma augļi.. Ja vien, ja vien mums tomēr netiktu norādīts, ka minētais līķauts ir stipri vien vecāks..  Un kamdēļ gan Leonardo būtu bijis jācenšas izgatavot ķermeņa negatīvo attēlu?

Protams, kopš 19.gadsimta beigām ne viens vien mākslinieks fotogrāfiju izmanto zīmējuma vietā, bet te mēs runājam par 16.gadsimtu! Vai nebūtu pārlieku pārsteidzošs kārtējais da Vinči noslēpums?

Kā ar otru kandidatūru? Vai Kristus ir bijis pats sava mirušā ķermeņa fotogrāfs?  Atceramies senos attēlus ar Kristu augšāmcelšanās brīdī? Aprakstus? 

Te visur pieminēts spēcīgais starojums, kas nācis no Kristus. Pat tik spēcīgs, ka par to brīdinājis savus mācekļus pats skolotājs. Profesors Džeksons (ASV) vēl samērā nesen izteica savu spriedumu, ka attēls veidojas no pārogļojumiem audumā. Bet šo pārogļojumu tehniskais vaininieks ir spēcīgs starojums. Tātad- Kristus ar savu starojumu, kas viņu pavadījis vismaz augšāmcelšanās brīdī, ir apzināti vai nē veicis sava ķermeņa fotofiksāciju. Katrā ziņā ir grūti atrast reālus argumentus, kas šādu versiju pilnībā noliedz. Nu neparasts, protams, slēdziens, ko īpašā šī jautājuma jūtīguma dēļ, te varam atstāt kā atvērtu.

Sauksim to par fotosākumu? Kur tad fotogrāfi?-

Otrā epizode-

Fotogrāfijas sākotne. Atcerēsimies- daudzus daudzus gadsimtus dzīvi dokumentēja zīmētaji un gleznotāji. Tā bija viens no šo mākslas veidu pamatmisijām. Tamdēļ jau to attīstība virzijās uz fotoreālistisku īstenības attēlošanu. Gan neizslēdzot to, ka blakus attīstījās arī vienkārši vizuālā māksla bez foto uzdevumiem. Kad tas sākās ir arī definīcijas jautājums, - no kura brīža runājam par fotogrāfijas sākotni ir iespējams pateikt tikai tad, kad skaidri varam pateikt, kas ir pati fotogrāfija. Ja atzīstam, ka tās principi mainijās parādoties digitālajai fotogrāfijai, kas pateica, ka ķīmijai vairs nav noteicošā loma. Tātad par nemainīgu elementu palika- tehnisks īstenības fiksējums. Tādējādi mēs šim stāstam varam iezīmēt divas atsevišķas daļas- cilvēka un tehnikas daļu. Tas tamdēļ, ka fotogrāfija arī sastāv no šīm divām daļām- fotogrāfa un fotoaparāta un viens bez otra laikam jau pilnībā iztikt nevar. Senākā daļa vairāk runās par fotogrāfa dzimšanu, kad par fotoaparātu vēl neviens vēl nedomāju. Otrā- par fotoaparāta tapšanu. 

Nu paskatīsimies- Šī 31000 gadu vecā rociņa. Glezniecība? Zīmējums? Bet varbūt fotogrāfija? Kas tad vēl? Tas ir tehnisks īstenības fiksējums. Un tāds bija šī darba autora uzdevums. Droši vien. Tātad? Tātad varam runāt par senākās fotogrāfijas sākotni? Kā tapa šie plaukstu attēli? \ Mūsdienu Austrālijas aborigēni tos veido noteiktu krāsvielu ieņemot mutē un tad uzpūšot pie sienas piespiestai plaukstai. Plaukstu noņemot, uz sienas redzam plaukstas attēlu. Tāds pulverizatora princips, kur tiek fiksēts objekta siluets. Tehniski. Kam tas bija adresēts? Kāds atstāja savu „foto” savai mīļākajai? Ir visādi minējumi. Bet tie visi būs tikai minējumi. Katram pēc savas loģikas un katram tie būs ļoti pamatoti. Ir minējumi par senās rakstības sākotni, ir runa par senās vizuālās mākslas sākotni, ir runa vienkārši par mednieku rituāliem. Bet tikai minējumi. Tamdēļ arī mēs varam pieņemt, ka pēc būtības tas ir objekta tehnisks fiksējums un te varam saskatīt fotogrāfa darba aizsākumu.

3.epizode- 

Priekšnoteikumi Tomēr ar plaukstu fotografēšanu fotogrāfijas attīstība šķiet atdeva stafeti zīmēšanai un gleznošanai. Pozitīvs solis, kas nolēma attīstīt cilvēku pašu un tās tehnisko palīgierīču attīstību atstājot uz vēlāku laiku. Sākās ilgstošs mākslinieka-fotogrāfa sagatavošanas periods, kuras laikā tika studēta daba, cilvēks, krāsas, gaismas, ēnas, kompozīcija utt. 

Tehnikai vēl nebija pienācis laiks. Laiku pa laikam ar tās studijām nodarbojas viens-otrs zinātnieks. Kaut kādas liecības mēs esam saņēmuši no Aristoteļa darbiem (4.gs.p.m.ē). Arī fotogrāfijas nosaukums nāk no grieķu valodas, kas saliekas no vārdiem „foto”- gaisma un „graf”- zīmēt. Tātad tās atšifrējums- zīmēt ar gaismu. Bet tad tikai 10-13.gs. Eiropā. Fototehnikai nebija ieraudzītas lielas iespējas. Mākslinieki gleznotāji vai mākslinieki tēlnieki pamazām attīstīja savu amatprasmi līdz ļoti augstam dabas kopētāja līmenim, bet tiražēšanai vēl nebija liela pieprasījuma. Fotografēšanai nebija nekādas jēgas. Visam savs laiks. Ja pieminam laiku,- tad acīmredzot nebija vēl īsti nobriedusi interese par kādu notikumu vizuāli dokumentālu iemūžināšanu. Principā jau vispār vēsture vēl ilgi nebija īpaši saistoša cilvēkiem un tamdēļ nebija nobriedusi vēl kāds svarīgs foto rašanās iemesls- nepieciešamība dokumentēt vēsturi.  Ja paskatamies uz pirmajiem reālajiem fotogrāfiem, tad viens no to darbības stimilātoriem bija nespēja dokumentāli precīzi zīmēt un arī slinkums to darīt. Slinkums vispār ir ļoti interesanta cilvēka raksturīpašība, kas virza cilvēku progresu. 

Tā, piemēram, dabas attēlošana gleznas plaknē renesanses laikā arī radīja pārdomas, kamdēļ dabas iemānišanai 2 dimensiju plaknē vispār ir kāda jēga un kamdēļ gan cilvēks nevar iet skatīties dabu tur ārā no mājas, bet jāmokās to gleznojot un vēl pasludinot šo realitātes fiksēšanu plaknē par ļoti nozīmīgu darbu! Cilvēks tik tālu apslincis, ka viss jāpienes tam klāt? Bet lai nu paliek šīs pārdomas. Vēl ļoti ilgi nebija nobrieduši priekšnoteikumi fotogrāfijas radīšanai. 

Acerēsimies arī, ka nebija modē tūrisms, kas tā daudzmaz nopietni sevi pirmoreiz pieteica tikai ap 18.gadsimtu. Un tikai tad radās vēlme redzēto dokumentēt, kas nevienmēr saskanēja ar cilvēka talantu zīmēt. Bet pa to laiku zinātne fani pamazām pētija un studēja tehniku, fiziku, dabu. Un tur pamazām tapa detaļas nākošajai fototehnikai.

4.epizode

1850.gadā Irakā, senās Ninīves izrakumos tika atrasts objekts, kuru tagad mēs pazīstam kā Nimroda linza. Atradums ir datēts ar 7.gs.p.m.ē. un ir senākā zināmā optiskā ierīce, kura ir atrasta.  Ja vien.. ja vien mēs varam būt droši, ka tā tiešām ir izmantota kā optiskā ierīce. Par to netieši norāda tikai zināms fakts, ka attiecīgajā laikā un vietā tiešām ir veikti astronomiski novērojumi unm pieraksti. Tehniski šo atrasto objektu tiešām iespējams izmantot kā palielinošu un pietuvinošu optisku darbarīku. Tā fokusa dziļums- 4,5 collas, biezums- 0,9 collas un darināta no kristāla. Šobrīd šis priekšmets glabājas Britu muzejā. Te mēs tātad nerunājam par fotoaparātu vai fotogrāfiju. Tam vēl nebija pienācis laiks. Bet te top pirmā svarīgā fotoaparāta detaļa- linza. Top? Teiksim diplomātiskāk- mums tā liekas, Un vēl- te mēs pirmoreiz esam atraduši objektu, kas atgādina linzu. Tā vai citādi- ar kaut ko ir jāsākās fotoaparāta detaļu vēsturei taustāmā veidā. Kāda   vēl ir iespējamā šī atrastā objekta pielietošana?-   To varēja izmantot arī kā ierīci uguns iegūšanai ar to koncentrējot Saules starus vai to varēja izmantot senie rotu mākslinieki, lai labāk saskatītu detaļas.  

Jā, palielināmos stiklus ir lietojuši arī Plīnija laikabiedri, lai vērotu olimpiskās spēles izmantojot plānas smaragda plāksnītes. Lai gan palielināmie stikli ir atrasti arī Krētas un Trojas izrakumos vēl pirms tam. Nav tikai skaidrs, kādiem nolūkiem šīs ierīces izmantotas. Bet, ja jau skatam fototehnikas attīstību pa tā sastāvdaļām, tad ir vēl vismaz divas- spogulis un tā izmantošana gaismas stara projicēšanai un kameras korpus, caur kuru tiek skatīts konkrēts attēls noteiktam nolūkam. Par gaismas stara projicēšanu varam atrast minējumus jau no Ēģiptes kapeņu laikiem, kur, iespējams, spoguļi varēja tikt izmantoti, lai novadītu gaismu līdz tumšākajām eju vietām. Tātad te redzam apstiprinājumu tam, ka cilvēks spoguli izmanto ne tikai, lai redzētu sevi tajā, bet lai virzītu gaismas staru uz noteiktu vietu. Tātad- ir apgūts gaismas stara virzības mehānisms. Kaut ko tādu, iespējams izmantoja arī senie iedzīvotāji veidojot milzīgos attēlus Peru Naskas tuksnesī. 

Tomēr pagaidām vēl nerunājam par spoguļa izmantošanu, lai projicētu kādu attēlu uz virsmas, lai to izmantotu, teiksim, kā zīmējuma aizvietotāju gleznotājiem vai tēlniekiem. Tādas informācijas pagaidām nav. Kas attiecas uz korpusu. Situācija te var izrādīties sarežģītāka. Nu kaut vai tamdēļ, ka nav viegli definējams meklējamais objekts. Un tomēr.- Par savdabīgiem kadru meklētājiem mēs varam noteikt gan, piemēram pirmatnējās alas “vārtus” caur kuriem uz savu apkārtni varēja vērsties senais cilvēks, novērtējot  piedāvātā kadra estētiku. Bet tik labi par tādiem varam nosaukt jebkuras mājas durvis vai logu, pieņemot, ka logu cilvēks mājai veidoja arī ar zināmu estētisku domu. Nu kaut minimāli estētisku- lai jaukāks skats. Te veidojās pirmie kompozīcijas izvērtējumi. Varbūt. Un tomēr, mēs tagad vairāk pieminēsim tās “kameras”, kuras cilvēks skaidri veidoja ar mērķi fiksēt noteiktas situācijas dabā. 

Par tādām varēja kalpot senās megalītiskās celtnes vai pat tempļi ar orientāciju uz noteiktām debesu pusēm. Tā nu iznāk, ka senāko fotokameru korpusu autori ir būvnieki vai arhitekti. Jo tieši viņu būvēs pirmoreiz cilvēka uzmanība tika koncentrēta  uz noteiktu kadru dabā. Tā varēja būt Saule ausmas vai rieta brīdī, kāda noteikta zvaigzne. 

Vai otrādi- kaut kas būves iekšpusē, kā piemēram, senās Ēģiptes templī, novietojot skulptūras pie gala sienas pretīm ieejai ar domu, ka vienreiz gadā gaismas stars šīs skulptūras (3) pēc kārtas izgaismo. Spēles ar mērķtiecīgu izgaismošanu. Vai tad nav fotogrāfijas svarīgs elements? Jā, bildes gan netiek tā nofiksētas, lai izveidotos nekustīga bilde. Te ir tāds kā kino princips un tomēr- ir atrasts kadrs un tiek spēlēts ar gaismas staru. Pat noteiktu diafragmu, ko būvnieki, projektējot šīs celtnes ierēķināja īstā efekta sasniegšanai.  Un ekspozīciju- tikai noteiktu laiku, noteiktā datumā. Cilvēku vēl bija par maz, lai būtu nepieciešams ko tiražēt. Un pārāk augstu vēl tika vērtēts vienreizīguma burvīgais šarms. Savaldīt gaismu optikas likumos mēģināja Eiklīds ap 300 g.p.m.ē. Tas ir optikas zinātnes sākums. Un- jauns stāsts.